man atkal uznāca tas...es pārāk daudz domāju...varētu vispār nedomāt...uzvesties kā tie cilvēki, kas parasti īpaši nepiepūlas domāt...aiziet uz diseni, teiksim...vai arī paklačoties...vai pastāstīt par savu jaunu puisi...tas tak tagad modē...bet nē...man gribētos nozust...izgaist...savos sapņos, kur skatos viņam acīs...automašīnu un cilvēku pūlī, kas funkcionē, elpo rūpnīcu pēlēkus dūmus...uzvelk uz savām sejām mākslīgus smaidus katru reizi, kad nejūtas ērti parādīt savu "es", jo kāds "nodomās vēl kaut ko"...cilvēki...dzīvo savas mazās, stulbās dzīvītes...nemaz nedomājot, kas apkārt...neredz, kas apkārt...mūžīgi čīkst par savām bēdām un nelaimēm...mūžīgi steidzas kaut kur...puse no viņiem nemaz nesaprot un nezin, kur tad viņi tā skrien...pusei no viņiem nemaz tas arī nerūp, jo kāds ir pateicis, ka jāskrien...un visi skrien...bez mērķa...bez atbildes uz jautājumu "kādēļ?"...kā dullu lopu bars...bet tas laikam ir cilvēciski - nozaudēt to, kas tiem ir dots...nozaudēt spārnus un lidojuma brīvību...pazust melu, divkosības un mūžīgas izlikšanas dubļos...nomainīt debesis pret zemi...un kļūt par mirstīgajiem...un turpināt izkopt savus mazus, izkropļotus, aprobežotus prātiņus...
es dažreiz izkāpju no vilciena un klausos klusumu...cik patīkama ir tā skaņa...daudzi to nedzird...saka "neko nedzirdu" ...es saku "dzirdu klusumu" ...un tas ir skaisti...dzirdēt klusumu...tad var saklausīt arī sevi, savas domas...var beidzot ieklausīties, ko čūkst tik bieži aizmirstā un pamestā novārtā tava iekšējā balss...liekas, ka, kad uzklausu to, tā jūtas laimīgāka...un tad es sajūtu mieru...mieru un klusumu...
tomēr nemiers arī ir laba lieta...tas dzen uz priekšu...modina zinātkāri...modina interesi...modina manī izbadējušos pēc nezināmā primitīvo dzīvnieku, kas kāro nomedīt pēc iespējas lielāku nezināmo un kas trīc no uztraukuma katru reizi, kad sajūt, ka kaut kur tuvumā klīst nezināmais...es kāroju pēc nezināmā...kāroju pēc zināšanām par nezināmo...kāroju redzēt pasauli kopumā un katru tās sastāvdaļu...kāroju izzināt to...vēlme un mērķis...tas, kas man pieder...tas, kas nemaksā naudu, bet ir vērtīgāks par daudzām citām lietām...tas, ko nevar nopirkt, mantot vai aizņemties...tas ir mazs dzinējs katrā no mums...žēl, ka daži to nespēj saprast...
es tiešām pa daudz domāju...domāju tik daudz par ko...un tas nemaz nav svarīgi, ka daudzi varētu pagriezt rādītājpirkstu pie deniņiem, izlasot, piemēram šo...es neapvainojos arī uz saviem "draugiem", kas parasti piedāvā parunāt labāk par šmotkām, ja es sāku runāt par kaut ko "pārāk nopietnu" no viņu viedokļa...
es tik daudz domāju...par viņu...kļūstu sentimentāla...smaidu, iztēlojoties viņa smaidu...raugos spogulī, asaras acīs...iestāstu sev, ka tas pāries...tie ir mani mīļākie meli...un tomēr sapņoju par viņu...par mums...dažreiz pati sev liekos nožēlojama, jo sapņoju tā kā kaut kāda tineidžere par pieaugušo vīrieti...varbūt esmu vecmodīga...tagad modē ir lekt gultā pie katra, un nākamajā rītā tā, starp citu, interesēties, kā viņu sauc...kur nu es te, šajā modernajā pasaulē, ar savu mīlestību...
.....
Did I need to sell my soul,
For pleasure like this
Did I have to loose control,
To treasure your kiss......
apbrīnojami, cik viegli es ielaižu savā sirdī tik viltīgu lietu kā cerību...cik viegli ļaujos tās valdzinājumam...cik pateicīgi padodos tās verdzībā...apbrīnojami...viens viņa teiktais vārds, viens man veltīts skatiens rada manī tik lielu cerību...zinu, tā vēlāk sāpinās...tās salda garša izgaisīs un atstās pēc sevis vienīgi rūgtumu un vēlmi kaut kur noslēpties...
liekas, pagāja tikai 24h no tā brīža, kad aizcirtu mašīnas durvis un atskatījos uz tālumā vēl saskatāmu DN3..3 zīmi, bet mani jau atkal nomoka domas par viņu...
........
and I miss you
like the desert miss the rain.....
apbrīnojami, kad redzu viņu...
......
Something beautiful is happening inside of me
Something sensual, it`s full of fire and mistery
I feel hypnotized, I feel paralyzed
I have found heaven.......
mēs vienmēr kaut ko gaidām no rītdienas,...un vienmēr dusmojamies un čīkstam, kad rītdiena ir tikai nākamā diena pēc šīs...varbūt tā ir normālā cilvēka normālā cerība...
vairs negaidu neko no rītdienas...
vairs nav, ko gaidīt...
.......
safe inside myself
are all my thoughts of you
sweet raptured light it ends here tonight.....
viss beidzās, viss sabruka...tikko likās, viņš ir tik viegli sasniedzams...momentu vēlāk viņš bija kļuvis tik tāls...cik dīvaini...tas moments...kaut kas manī nočirkstēja...krāsas pazuda...
....and you faded to black...
tāda kā nereāla sajūta...cenšos atgriezties pie realitātes...nesanāk...
...my eyes seek reality, my fingers seek my veins...
kaut kāds sviests...es kļūstu tik nožēlojama - es sāku uzticēt sevi visu šim papīra gabaliņam...precizējot, šī papīra lapiņa ir kļuvusi par manu vājprātīgu domu smirdīgu izgāztuvi...
jumts brauc prom ar kosmisko ātrumu...
I lie in my bed, I watch black sky, the moon, the stars above, and suddenly I realize - where is my fuckin` roof?.....................labais.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |