inquam

ne reizi vien ir mēģināts sakārtot domas, bet vienmēr efekts ir īslaicīgs / virspusīgs... protams, tāda amatiera aktivitātes nevar pretendēt uz meditācijas statusu, bet aktivitāte pēc būtības ir apstāšanās vienā punktā un visa, kas notiek apkārt 'izslēgšana'. to darīt, vieglāk, kad acis aizvērtas. bet tiklīdz aizveru acis, mēģinot ieskatīties sevī, tā saprotu, cik maz ikdienas steigā es novērtēju, kāds haoss tiek radīts domās. nezinu, kapēc iepriekš tas nebija radījis manī sašutumu.
nolēmu intereses pēc 'paskatīties, kur noved' haoss domās. godīgi sakot, nesagaidīju neko sakarīgu, jo tas haoss ir nebeidzams un plašs kā izplatījums. ir skaidrs, ka nedrīkst ļaut haosam vaļu, jāiztīra visa miskaste no domām ārā, lai iestātos vismaz mirklīgs klusums. nākamais līmenis ir šī klusuma paildzināšana. tur es vēl neesmu.