Lūdzu, mīļie, palīdziet.
Man nepietiek gudrības, spēka un iekšu, lai tiktu vaļā no "otrās pusītes" koncepta, nezinu, ģenētiski vai hrestomātiskas ģimenes vidē patapināta.
Ir skaidrs, ka tas nav nekas objektīvs un progresīvs - gandrīz katru rītu mosties karotītē ar mīļoto, bet kāpēc mani tā plosa tas, ka tā nenotiek, ko? Un kāpēc es jūtos tik lēts, par to žēlodamies?

Joptvai, kas tas tikko bija, ko nosapņoju ..
Skūpstīties jau var, bet kad telpā ir par karstu un segā esi ievīstījies, personas mēle pārvēršas par kaut ko ķirzakai līdzīgu mutē.
Džīzas.

Eju pieregulēt radiatorus un attīt filmu no labākās daļas.

pie visām sajūtām ir vainīga tikai un vienīgi smadzeņu ķīmija.
tas, kā tā tiek kultivēta, nepamanīta, vai rodas, ir cits stāsts..

Pārsūdzība ir nonākusi laikā un vietā un tiks izskatīta. Man nekas nav jādara. Tikai jāsmaida un jāvēro.

būt brīvam - atmest mērķus

rīta gaismā iekausētas putnu klaigas izšaujas spicē, jumta dakstiņiem slapjas bārdas, skats aiz stikla ieberzē miegu atpakaļ palaga krunkās, mati smok spilvenā, vijas pār seju, sakūst vatē, kūst tālāk, izveido kāpnes, kāpnes iekrāsojas tumšākas, kāds pilina melnas lāses, pakāpieni kļūst gareni - tās jau ir bikses, pieskaries - no samta, melnas, nē, vairs nav melnas, te brūnas, te pelēcīgas, aukstas cietas, tas ir vecrīgas bruģis, bruģis noteiktās līnijās un atstarpēs, bruģis ar ritmu, dziedošs bruģis, tā ir mūzika, žēla mūzika, mūzika kauc, tas ir sasiets vējš, vējš sapinies štrumbantēs, mirgo taisnes, te vairs nav pilsētas, bet piejūras krasts, stāvs slīpums, svaigs urbums, iebrukums deniņos. iebrukušie audi sadalījušies trijos virzienos - labajā pusē tuneļa sliedes, skatoties atpakaļ tas pats krasts - tikai satumsis, debesmalā samirkuši aizkari smagi elpo virskārtas dubļaino mitrumu.

Sii diena bija psiha man bija jaanodod analiizes tuksjaa duusjaa neest un nedzert un ceelos kaa parasti 6 un analiizes nodevu 12 un pa vidu tradicionaalais riits ar luugsjanos luudzu celies luudzu eed putrinju luudz gjeerbies luudzu nesit luudzu apseedies luudzu velc zekjiites luudzu nemet graamatu pret sienu luudzu nevirini durvis un nespiedz kaapnju telpaa luudzu nesit man luudzu uzvelc cepuriiti luudzu beidz sist durvis luudzu uzvelc atpakalj bikses luudzu ejam luudzu luudzu taa divas stundas tad veel divas stundas pie acu aarsta kur sastriideejos ar dakteri un peec tam atvainojos un vinja man teica jums vajag atpuusties kur juus taa skrienat un es teicu paldies jums miiljs uz redzeesjanos lai arii es negribu vinju veelreiz satikt un pa dienu es kaartoju dokumentus operaacijai un runaaju ar apdrosinaataajiem cik simtus vinji nosegs un cik es maksaasju pati un privaatskolotaaja necelj telefonu un mediciiniskaa komisija kanjiera ielaa neatdod psihiatra sleedzienu izgliitiibas raksturojumam un skola mani krata ka neesmu to nokaartojusi un haltuura pa piecdesmit eiro elpo pakausii un otra haltuura raksta vatsapaa un darbaa kalendaars griezjas kosmiskaa aatrumaa pieturiet mazliet man nav tik daudz domu un sapraata un pirkstu lai drukaatu un man pietruukst ka man buutu bezbeernu draudzene kura man pateiktu ej paseedi kafejniicaa palasi graamatu es paspeeleesjos ar puikaam un es aizietu uz kafejniicu un palasiitu graamatu

Man laikam tas nepiestaav un laikam taa neizskataas bet es esmu ljoti romantiska

Tā kā no rītiem pagulēt ilgāk ir viens no dzīves mazajiem prieciņiem, pēdējā laikā sanāk bieži uzturēties pārbāztos trolejbusos. Protams, cilvēki ir visādi, bet aizvien biežāk neizpratni izraisa tie ļautiņi, kas lepni stāv, aizseguši brīvu sēdvietu. Un ne jau aizseguši kā no sērijas "man te parpalas jānoliek", bet vienkārši "vieta, kāda vieta, pie acu ārsta aizej, nekādas vietas te nav".

Varbūt kāds specifisks mazohisma veids, kura gūst baudu no jušanās kā siļķīte bundžā? You do you, dear, bet man gribās ziņas vai grāmatiņas palasīt bez riska zaudēt līdzsvaru.

tikko pamanīju ka aiz ieraduma identificējos ar cilvēkiem kas nu gan prot uzrakstīt CV un sev nopelnīt naudu; kas ir pārāk labi priekš tādiem, kas dzīvo uz pabalstiem (vai uz vecākiem), teoretizē, tusē pa hipiju pasākumiem, izliekas, ka pieaugušo dzīve neeksistē, taisa nevienam nevajadzīgu mūziku savā mājas studijā un ik pa laikam pārspīlē ar hedonismu.
guess what, tas nav true; jau 3.gadu esmu tieši tāda pati :D

Vai kādam nav labs padoms kā nomākt sapņošanu? Nekādi miega līdzekļi man nav laba darījuši. Pat, ja aizmiegu aiz pareiza gurdenuma, visu laiku rādās kaut kāda intensīva huiņa, ļoti daudz informācijas, situācijas, darbību. Breins burtiski neatslābst vai pat darbojas aktīvāk miega režīmā, nekā ikdienā un nav nekādas atpūtas no tā sasodīta miega, kurš jau tā ir īss un saraustīts (4-6h darbanaktī). Nav tā, ka rādītos baisi murgi un uncanny shit, vnk pārāk dahuja viskautkas un moments, kas smadzenēm ir pastāvīgs overload. Nekad nejūtos izgulējies.
Antidepresanti neinteresē, ir čekoti, vēl lielāks sviests par defolto stāvokli. (esmu pamēģinājis pregabalīnu, kas ir kaut kas bik cits un iespējams atgriezīšos pie tā - komenti?).

Sen nebiju bijusi amfiteātra tipa lekciju zālē uz lekciju/prezentāciju. Telpa bija ļoti gaiša - par gaišu prezenetācijai. Varbūt tā bija problēma, kāpēc es pirmo reizi mūžā nevarēju īsti labi salasīt prezentācijas tekstu? Burtu izmērs ok, bet salasīšana prasīja piepūli, viss drusku miglains. Un tad es pievērsos lektores sejai, kurai... bija izplūdušas kontūras. Jums tas varbūt šķitīs smieklīgi, ka es nesaprotu, kas notiek. Bet man vienmēr bijusi perfekta redze, tāpēc esmu maķenīt samulsusi un tagad meklēju attaisnojumus - telpa par izgaismotu, varbūt es par daudz laika pavadu patumšās telpās (mans dzīvoklis), trenējot acis tikai uz tuvumu (dators, grāmatas) utt. Būšu LV, laikam jāaizstaigā līdz acu dakteriem.

šodienas darba diena bija tāda, pēc kuras sēdi, blenz sienā un atceries, ka pirms stundas gribēji iziet uzpīpēt. un aizej palasīt svešas cibas, aizdomājoties, ka varbūt vajadzēja dzīvot citu dzīvi. bet nē. nu laikam jau nē. padzīvos šito pašu pagaidām. weekendā anyway sola ļ sliktu laikapstākli, tur varētu saķert tos darbus, pie kuriem šodien nesanāca pieķerties.

also, atgādiniet man kāds rīt, ka man uz pastu baigi vajag aiziet.

...jaunajiem konservantiem vienalga...

Kas tas par prikolu jauniešiem, kas dzimuši pēc 1996. gada - ziemā staigāt ar plikām potītēm? Vai viņi šādi iegūst milzu pašpārliecību? Vai viņi trenē nervu sistēmu, to aukstumā atrofējot? Vai fenomens ir līdzīgs tam, kur, daudz masturbējot, var ilgāk "nebeigt"? Manuprāt, sašaurināti asinsvadi nenāk par labu fiziskām aktivitātēm - var dabūt krampjus. Man agrāk bija krampji miegā, vienā un tajā pašā vietā, bet tad es sāku sapņot par citām tēmām.

man ir diezgan maz jauku atmiņu no bērnudārza, bet nupat atcerējos, ka pusdienās katrs cerēja, ka būs ticis pie tā šķīvja, uz kura pēc zupas izēšanas būs redzams zīmējums ar zvēriņu (vairs neatceros kādu).
vēl - tolaik man tas nekādas emocijas neizraisīja, bet tagad liekas baigi smieklīgi, ka manu skapīti apzīmēja attēls ar cirvīti.

uzzinu_pēdējais: lāgerfelda kaķim ir sava vikipēdijas lapa!

https://en.wikipedia.org/wiki/Choupette

laimīgais zvērs tikko mantojis trīs miljonus un māju 120 miljonu eiro vērtībā. es tā aizdomājos - esmu mājdzīvniekvienaldzīga, bet tomēr - būtu tikai godīgi, ja kaut vai daļu mantojumā atstāto līdzekļu dzīvniekcilvēki novirzītu ne vien iemīļotajiem cilvēkiem, bet arī zvēriem. nu, kaut vai kaut kādas eiras uzturēšanai, kamēr tiek meklēts jaunais saimnieks. principā (te man tikko fašismā iegailējās acis!) tiem, kuriem nav ko savam zvēram novēlēt, būtu noliegts tādu turēt, citādi pēc tam skraida pa pagalmiem dieva nepieņemti, kraupaini un lauž svešas sirdis.

tagad man pietrūkst mana kaķa. rokas jau gandrīz sadzijušas kopš pēdējās reizes, kad tikāmies. viņam patiktu jaunais istabas iekārtojums. viņš man tāds izsmalcināts. mēs varētu kopīgi strādāt par interjera expertiem - es skatītos krāsas un dizainus, viņš pārbaudītu statisko elektrību mēbelēs ar auduma pārklājumu.
murr murr murr... huyakš ar ķeksi!

esmu dzirdējusi teoriju, ka es esot vampīrs.

jā, esmu dabiski bāla kopš bērnības. pusaudžu gados baidījos sauļoties, jo ikreiz pamatīgi apdegu un kļuvu sarkana. tagad man ir īpaši jāpiepūlas, lai iegūtu iedegumu, laikam āda ir kļuvusi biezāka. vecmamma agrāk vienmēr teica, ka man esot mazasinība.
tātad, ja es esmu vampīrs, sanāk tā - esmu bāla un mazasinīga, un, dzerot asinis, es kļūstu, tā teikt, cilvēcīgāka. ja daudz sadzeros - sarkana kā biete. skatījos tādu video par pāri, kuri dzer viens otra asinis, burtiski, no glāzes. viņi bija reāli pumpaini, ļoti sarkani un uzblīduši (apmēram kā līķi). (tagad jums ir zināmas asintiņu dzeršanas galvenās vizuālās pazīmes!)

kas vēl? ā, zobi! jā, 12 gadu vecumā man izrāva divus blakus zobus un iekoriģēja vietās ilkņus. man pat bija ģipša atlējums. tātad... vēl viena pazīme. jāpiebilst, ka manam puisim ir līdzīgs sakodiens. kad ieraudzīju, uzreiz sajutu radniecību.

runā, ka vampīri sēcot. mans puisis sēc miegā. viņš arī reizēm guļ uz muguras kā vampīrs. es guļu, kā pagadās. protu gan sēkt, gan čukstēt sēcot, gan izdot citas neartikulētas skaņas. ghhrrhrhh... esmu arī vilkatis.

neredzamība... jā, ir bijis tā, ka mani pamana tikai pēc laba brīža, kad telpā nav neviena cita. protu kustēties bez skaņas. vēl protu ļoti ātri kustēties. bērnībā pratu trikus ar kārtīm. vēl es piedurknēs liku monopola naudu, jo man piederēja divi monopoli.

Harijs Poters prot runāt ar čūskām. manuprāt, ikvienam vampīram jāprot runāt čūskām. vēl es māku runāt ar kaķiem un citiem dzīvniekiem, bet mans kaķis ļoti bieži mani ignorē un aizgriežas. reizēm viņš dod man padomus ar balsi. es arī bieži jautāju viņa viedokli, jo viņš ir mans mīļais kaķu loveris (tā viņš izlēma) un mazais puika princis visu kaķu prototips Sers Murimorts fon Ķeksis.

Ā, es atnācu no profilaktiskās apskates pie ģimenes ārsta. Māsiņa forša, ārsts sakarīgs, pilnīgi nevaru noticēt, ka man tā paveicies. :) Pēc visiem tiem daudzajiem gadiem, kad bija sajūta, ka ar savu veselību jātiek galā vienai pašai, tagad ir radies sabiedrotais. :) Bijusī ģimenes ārste norobežojās no manām hormonu vainām un aiztrieca pie endokrinologa - pat neuzrakstījusi man nosūtījumu analīzēm (bez kurām tas endokrinologs neko jau nevarētu pateikt). Jūtos patiešām pateicīga šovakar. :)

Vakarnakt bija skaisti temperatūras murdziņi. Šodien jau jūtos labāk. Taču joprojām mazliet dirsā. Ceru, ka līdz rītdienai būs pārgājusi tā trulā "esmu slims" sajūta pakausī, degunā, mugurā un kājās.

Meklējam krietnu meiteni, kura vēlētos no marta īrēt gaišu, ne īpaši lielu (aptuveni 15kv m) istabu 3 istabu dzīvoklī Matīsa 32 ielā, 4 stāvā (ēkā uz Matīsa un Čaka krustojuma). Pārējās divās dzīvojamās istabās mitīs divi jaunskungi (Zigfrīds Kapilinskis un Ulvis Urtāns, jā, mūs var atrast feisbukā), kuri, būdami mūzikas, mākslas, nosacītas bohēmas cienītāji un arī praktizētāji, pavisam noteikti dotu priekšroku dzīvokļbiedrenei, ar ko būtu interesanti socializēties un varētu saprasties, nevis tādai ar pretējām interesēm. Saprotams, šādas intereses nav obligātas, taču vēlamas. Maksa par istabu aukstākajā mēnesī (ieskaitot komunālos) aptuveni 210, siltajos mēnešos attiecīgi no 140.

Esenciāli atrast dzīvokļa biedreni, kura būtu gatava parakstīt īres līgumu par savu istabu, lai no marta mēs visi jau varētu ievākties. Saimniece ir sagatavojusi īres līgumu, ko paraksta visu trīs izīrējamo istabu iedzīvotāji, tāpēc nevaram ievākties tur divatā. Interesentus rakstīt uz u.ulvis at gmail. Meklējam tieši meiteni, jo vēlamies rast balansu. Trīs vīrieši vienā dzīvoklī izklausās pēc potenciālas traģēdijas, sačakarēta iņ-jaņ balansa.

Foto no dzīvokļa.

DELFI. 2018. gadā par braukšanu bez biļetes vilcienā tika sodīti 666 pasažieri, kas neesot uzskatāms par lielu rādītāju, ņemot vērā, ka gadā kopumā "Pasažieru vilciens" ir pārvadājusi 18,08 miljonus pasažieru.

Kādreiz biju nedaudz vīlies, ka esmu piedzimis tādā garlaicīgā laikā, kad visi lielie notikumi jau beigušies pirms manas dzimšanas un arī nākotne rādījās tāds pats mierīgs un garlaicīgs ceļš uz rietumu pasauli kur kaut kas trauksmains vai neparasts atgadās ļoti reti. Pēdējie lielie 20. gs. satricinājumi PSRS sabrukums un Atmoda gan tika piedzīvoti, bet faktiski neapzinīgā vecumā un atmiņu par tiem tikpat kā nav. Arī trakie 90tie gadi tika iepazīti tikai no pamatskolnieka perspektīvas. 21.gs. sākumā tiešām likās, ka viss interesantais aiz muguras un priekšā ir tikai garlaicība.

Bet pēdējie gadi atkal kļūst aizvien interesantāki un dažādi procesi pasaulē notiek diezgan trakā paātrinājumā. Katrā ziņā, man kā vēsturniekam, nākamie 10-15 gadi būs ļoti interesanti un gaidu ar ko tas viss beigsies. Protams ja pieņemam, ka pārskatāmā nākotnē vispār kaut kas beigsies. Šis laiks būs tik interesants arī tādēļ, ka ir faktiski neparedzams. Tā ir viena no šodienas raksturīgākajām pazīmēm, ka kaut ko precīzi prognozēt kļūst aizvien grūtāk, jo daudzi procesi notiek pretrunā jebkādai loģikai vai veselajam saprātām. Tāpēc arī var saprast sabiedrībā aizvien pieaugošās eskeipisma un izolacionisma tendences, kā piemēram pārvākties dzīvot viensētā mežā vidū, vai būvēt uz robežas mūri. Tikai šajā gadījumā beigās iznākot no meža šoks par pasaulē notikušo būs daudz lielāks.
Katrā gadījumā man meita dzīvos krietni savādākā pasaulē nekā mēs šobrīd dzīvojam. Vai tā būs labāka vai sliktāka rādīs laiks. Es ar interesi vērošu.

Nu tad, kad vismazāk to vajag, sāk sāpēt dzeroklis.
Un tā, ka pat 3x400mg Ibumetīna līdz uz 2 stundām maksimums.
par Kiviču nekas nav dzirdēts?

Šorīt izravēju to sakņoto sāpju kamolu, vaigs tāds, it kā es būtu ierīvējis zodu ar dzīvu biti un viņai tas nebūtu paticis.
Vai rīt doties uz lauku pusi un bekot - HVZ,

karstā joga apaļiem cilvēkiem

M šogad skolā mācās adīt, vakar esot bijis jāaiznes pabeigtais gabals, bet M... Pateikusi skolotājai, ka aizmirsa mājās un atnesīs šodien, skolotāja noticēja (M taču viņas mīlulīte). Nebija jau melots, bet darbs mājās stāvēja pusdarīts. Vakarā raudādama mēģināja adīt, bet izrādījās, ka jau aizmirsusi KĀ. Nācās mācīt no jauna. Bet vismaz šodien aiznesa nobeigtu. Turklāt tīri smuku.

Sadomāju, ka vajag izmēģināt intermittent fasting. Tā kā ar šodienu no 14.00.
Galvenokārt tāpēc, ka "darīt kaut ko jokainu un dīvainu ar ēšanu" man iepriekšējā raundā izrādījās ļoti stilīgi. NE SVARAM, ATŠUJĀS, JA, bet ēdiens kļuva rezka garšīgāks, un garšīgs ēdiens = reāli forši, normāliem cilvēkiem tas laikam ir normāls ēdiena efekts, bet man vajag vipendronu.

Pirmais efekts: konstatēju savas prioritātes, ar kurām tagad sevi piebāžu, jo "TŪLĪT VAIRS NEBŪS" - siers un kafija ar pienu. Nu tb kafiju varēšot, bet kafija bez piena ir bweh.
Lai gan tāpat jau drošī vien dzeršu, ibo viens no efektiem esot pazemināts asinsspiediens, un to jau nu toč man nevajadzētu, paldies.

Šodienas skaņas: em eff - We Speak In Non Sequitur [Full Album] - YouTube

Aizpagājušajā nedēļas nogalē ar mazajiem biju uz Mākslas muzeju un Ausmeņa kebabu sestdien un svētdien uz Motormuzeju.

Pagājušajā nedēļas nogalē ar mazajiem biju uz Biķernieku trasi skatīties Ziemas kausu sestdien (pilnīgi par brīvu varēja staigāties un skatīties) un svētdien uz Zooloģisko dārzu.

Ir plāni šai nedēļas nogalei arī, ka tik veselība ļautu. Nevar sēdēt mājās, nevar, citādi prātā var sajukt (kas arī tiek pamazām darīts), kamēr mazie uzar māju un kašķējas un kauc aiz bezdarbības. Un mājās pašam jau mazliet apnicis.

Šonedēļ esmu nogāzies ar angīnu, megastipri sāp kakls (šodien par laimi jau mazāk), pirmdienas vakarā bija ķermeņa temperatūra 39,3 °C. Ģim. ārste izrakstīja antibiotikas “Amoxil”, teica dzert tās un tā. Naktīs stipras svīšanas epizōdes, burtiski slapjš krekliņš un bikses, jāpārģērbjas.

Oj, liekas, ka šodien piektdiena.
Aplauziens.

Salātlapa plays a flute.

Māte vakar paziņoja, ka audžubrālis esot par diviem gadiem garīgi atpalicis. Viņam 15 gados nav kabatas naudas, nav draugu, neļauj nekur iet, neviens viņu nesūta ārpusskolas aktivitātēs, viņš mācās vakarskolā kopā ar pieaugušajiem. Jā, es to sauktu par atpalicību. No dzīves.

Vakar kaut kā visu dienu pavadīju, visu ko darot, nesanāca diendusa.
Tāpēc šodien, lai neaizmirstu, sāku tieši ar to jau kādos 9 no rīta :D

Daudzi pēdējā laikā domā, cik Kivičam liels vai mazs pincis.
Mani tas neuztrauc - es gribu zināt, kādas drānas vajadzīgas, sagaidot pavasari. Vēl es gaidu pastu. Vēl man jāiet vannā, bet live video es netaisīšu.

Noaktualizēju un padarīju aktīvu savu CV. Sākšu pētīt savas iespējas jauna darba jomā.

Pulkstens saka: "You've been sitting for too long". Muļķis, nezina, kas ir stāvgalds.

cietumā ieslodzītie tradicionāli tika reabilitēti ar smaga dara starpniecību.

no sērijas "miljons tizlo jautājumu saīdam": nē, viņš nedrīkstot precēties tā uz savu galvu; un vispār tagad jāmācās, jākrāj nauda, bet tā ap gadiem 36 vecāki atradīs viņam līgavu. (droši vien daudzi indijas jaunieši nav mierā ar šādu kārtību, taču šajā konkrētā gadījumā cilvēks nestreso). jā, arī kastas ir sveikas un veselas; kas par to, ka kkādi no augšas izdomājuši tās atcelt, ja visi pārējie to neatbalsta? (esmu pat iemācījusies atšķirt brahmaņus - viņi paši steidz par to paziņot, vai arī to dara viņu ģimenes locekļi (mana pirmā jogas skalotāja, atceros, priecīgi pavēstīja, ka viņas vīrs nākot no krutākās kastas)). jā, precēties ārpus kastas un reliģijas nav ok, bet reakcijas var būt dažādas - no relatīvi maigas "tu vairs neesmi mans dēls" līdz asinsizliešanai. saīda krajā kā reiz jaunizceptās sievas ģimene (hinduisti) nesen nomušījuši jaunizcepto vīru (kristieti). nē, meitene neesot cietusi, ja nu vienīgi morāli. tai pat laikā šāhruhs hans (kurš gan cits) (musulmanis) apprecēja savu hinduistu sievu pirms 20+ gadiem, kad vēl bija struggling aktieris bez sakariem un aizmugures, un joprojām dzīvs. (skatoties my name is khan un zinot to visu, saliekas interesanti akcenti)

bet nu jā, mani kā wannabe ēdiena fašisti daudz vairāk satrauc baisais saldumu patēriņš. esat pamanījuši, ka filmās viņi pie mazākās iespējas auro: atnesiet saldumus? jā, saīds apstiprina, tā ir. bērns atnāk ar labu atzīmi vai radi no anglijas atsūtījuši vēstuli - nesiet saldumus visai ģimenei! saldumus kā dievišķu uzturu propogandē bhagavad gita; krišna neko nezina par dikāna vai paleo diētām un ogļhidrātus neskaita. brīnumainā kārtā viņi visi neslimo ar diabētu un puvušiem zobiem, lai gan vidējais statistiskais svars eiropas skaistuma kanoniem noteikti neatbilst. un pat šāhruhs hans 90. gadu filmās ir chubby apaļvaidzis (un ar baisu, patiesi baisu matu griezumu)!

zombijs ir visapgaismotākais. tas nedomā. tas ir visvieglākais ceļš cauri šim VISAM. vai tam bija izvēle?

Es nemāku veselīgā veidā palūgt palīdzību. Man apkārt ir resursi un es nemāku viņus izmantot. Man ir bail, ka cilvēki mani redzēs kā apgrūtinājumu un vairs nemīlēs, ja es prasīšu palīdzību. Man ir bail, ka viņi mani nemīlēs, ja redzēs, ka es kaut ko nemāku un nevaru. Man bail, ka man kritīs vērtība.

Es prasu palīdzību tad, kad ir jau par vēlu, un/vai daru to pasīvi agresīvi, no upura pozīcijas.

This has to stop. How do I stop this. I'm trying. I'm fucking up.

Labie cilvēki sākuši ļoti uztraukties par Islāma Valsts kareivjiem, kuriem Sīrijā vairs neklājoties jauki un griboties mājās... Par tiem, kuri jau atgriezušies un nevis tiek tiesāti, bet nokļūst sociālo dienestu kundzīšu aprūpē jau rakstīju, bet tagad arī izturīgākie un centīgākie jau esot noguruši no ilgstošiem aplenkumiem un meklējot ceļus, kā nokļūt atpakaļ Eiropā. Īpaši svarīgi esot, lai diskusijā tiktu ievērots labais tonis, piemēram, moderātu politiķis Hanifs Bali, kurš kaujinieku līdzbraucējas un atbalstītājas nosaucis par mātītēm, tiek bargi kritizēts, pasludinot viņa tviterkontu par šīs tēmas lielāko problēmu.
Bailes no sliktā toņa var saprast, jo labo cilvēku sirdsapziņa attieksmē pret IS sen nav tīra - gan izvēloties nekriminalizēt sadarbību ar teroristu organizācijām, gan citādi rūpējoties par IS darboņu labklājību - piemēram, viens no Zviedrijā populārākajiem IS kaujiniekiem, Mikaels Skromū (konvertējoties islāmā kļuvis par Abdul Samad al Swedi), kurš tagad atrodoties kurdu aplenkumā, 2014.g. pievienojās Islāma Valsts kaujiniekiem, vienlaikus turpinot saņemt Zviedrijas sociālos pablstus un sociālajos tīklos atzinīgi atzīmējot: "Zviedrijas valsts apmaksāja manu gloku un kalašņikovu."

https://twitter.com/SofieLowenmark/status/1097762590774751232?ref_src=twsrc%5Etfw
https://www.expressen.se/gt/svensken-stred-for-is---fick-barnbidrag-fran-staten/

Turku garšīgais ēdiens.

Katru dienu es skandēju – Dieva nav, Dieva nav, Dieva nav.

labi, ka dievs ir!
http://www.la.lv/farmaceite-piedod-skatuves-maksliniekam-par-uzbrauksanu

Lūgums beigt klīrēties ar savām vecu cilvēku kaitēm.

Jopcikiņš, no sāls ķēde pārplīsa.

un daži slimo ar vecuma marasmu ...