man tikko paziņoja, ka rīt man tiks atņemts telefons un piecas stundas es pavadīšu bez jebkādiem sakariem.. man sirds sažņaudzās. ja nu man zvana bērns, ja nu man zvana no darba, ja nu mamma kā vienmēr nespēj pieņemt kādu 'svarīgu' lēmumu.. es sapratu, ka manas vainas nekur nav pazudušas, vēlme visu kontrolēt un visu zināt ir mans lauciņš, es bez tā nevaru, un tas ir tas kas mani lēnām nograuž..

A es šodien pirku viskādus ņamčus bērnu pačačkām un tur nebūs nevienas piparkūkas un manderīna arī nebūs

bāc!!!!!!!
es te sēžu un gaidu, kad atsūtīs nopirkto, taisos jau reklamāciju rakstīt, kad ievēroju, ka es taču vēl neesmu samaksājusi!!!!
nu zuze tāda........ trūkst vārdu.

mammai prasu skaipā, vai viņa zin, kur ir dakterienes kabinets.
saņemu atbildi:
- ja ej no otras puses, 1 trepju telpa no policijas puses, 2 stāvs, tad koridorā nogriezies pa kreisi (uz logu pusi) un viņai ir otrās durvis no loga labajā pusē, uz durvīm ir viņas uzvārds
- ja ej caur poliklīnikas galvenajām trepēm tad sanāk laikam iet  pa labi līdz koridora galam

2. stāvs, ok.

Strādāju un klusībā redzu kā saprāts, loģika un praktisks aprēķins manī attīstās. Ir cerība iemācīties izdzīvot šajā ļoti matreālajā pasaulē tieši naudas un darba ziņā.
Klausos Amy Winehouse - Frank džeza versiju un saprotu, ka tas ir precīzākais raksturojums, ko jūtu par 2013. gada aizejošo pēdējo mēnesi
http://www.youtube.com/watch?v=AmvBxv0F558

Tikko kā noklausījos ļoti interesantu un vērtīgu raidījumu Latvijas Radio-1 dienas programmā, kurā piedalījās profesore Daina Teters. Paldies! Pēc tam vēl nedaudz biju domās iegrimis. Nepatīkami pārsteidza turpmākā programmas daļa - -ļoti nepiemērota, banāla mūzika, kura labāk iederētos pēc kāda citāda satura raidījuma. Manuprāt, programmu veidotājiem vajadzētu saskaņot mūziku ar saturu. Izskatās, ka katrs veido savu programmu un mākslīgi saliek visu kopā. Nav vienota veseluma.
http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/viena-riiga-daudz-talantu/filozofe-daina-teters-aicina-uz-latviju.a31553/

Domāju vairs neiet uz LMA vakara kursu gleznošanu. Pretīgi uzstādījumi. Slinka pasniedzēja. Un ietaupītie 35 kaut kas (hmmmmm... ok 43 eiro???) aizceļo uz vēlnezinukurieni.

Plezīru?

njā... es aizdomājos...

kaut kāda emocionāla nestabilitāte. raudu, dusmojos, priecājos, raudu un viss par niekiem, par sīkumiem, par nesaprašanos un pārpratumiem, par iedomām ilūzijām, par prieku. velns.

Svari muld. Šorīt brīvi ielīdu tievajos džinsos.

protams, ļoti iespējams, ka ar peso nebūtu tik čābīgi, ja kāds ierobežotu manus pirkumus ībejā līdz kādiem 30 rubļiem mēnesī.

vakar biju viesībās. kompānija kā jau kompānija. visi sen zināmi, daļa ļoti reti satikti. kaut kādas dīvainas mēnesfāzes dēļ sarunas bija tādas... nu ne gluži pie ķēķa galda risināmas un ne jau šādā pasākumā un kompānijā. bet daļa par studzinātājiem un studzināšanu, un studzināšanas rezultātu uzglabāšanu saldētavā (a, ja nu tomēr noder) bija sasodīti smieklīga. vismaz jautrība bija izcila.

Labo puslodi vajag iekustināt, tad jau tās idejas pašas sāk raisīties
kā tauriņi no kūniņām
Spēj tik zīmēt uz līmlapiņām.

Ja man būtu jāuztaisa viena bilde, kur būtu pateikts tas, ko es domāju par Putina Krieviju, es gribēdams nevarētu izdomāt ko tik lielisku.

Par to, kas notiek pasaulē, neko nezinu.
Tiesa, varbūt tas ir labi.

"Tas, protams, ir ļoti austriski, ļoti austriski. Slēpt lietas, ignorēt. Nerunāt par tām, klusēt, aizmirst, nejautāt. Tā nav nejaušība, ka Freids ar savām teorijām nāca klajā Austrijā."
(c) Mārtins Pollaks

man gan liekas, ka slēpšana, noklusēšana un nerunāšana nav raksturīgi tikai austriešiem.

mani sapņi ir riebīgi - atkailinātas krūtis, nozagtie telefoni, bagātnieku mazbērni...

vakar noskatījos filmu "Kinsey". stāsts jau ir ļoti interesants, tikai tas, kā viņu izstāsta ir tik garlaicīgi, košļene.
es vēl jo vairāk saprotu, ka ir jāuzmanās ar amerikāņu filmām, tās ir pilnas ar vilšanām.

Vakar biju Dailē uz Džilindžera Oņegina interpretāciju. Pirmo reizi mūžā sēdēju praktiski uz skatuves, pirmajā rindā, kas brīžiem traucēja uztvert kopainu un atsevišķus skatus ''otrajā stāvā'' toties deva nebijušu iespēju ielūkoties aizkulisēs, bēniņos un skatīties kā Skrastiņš uz skatuves ''dzer šņabi'' nepilnu divu metru attālumā.

Kopumā tīri labs mūzikls ar labu mūziku un diezgan brīvu sižeta interpretāciju. Busulis, izrādās, ir labāks aktieris nekā mūziķis. Redzēju arī savu īslaicīgo klasesbiedreni. Tik tuvu viņu redzēju pirmo reizi kopš 9. klases izlaiduma. Tolaik bija tāds kaulains skuķis, bet tagad ir forša aktrise ar perfektu figūru. Vēl redzēju jauno Ievu Segliņu, ar plikiem pupiem, krievu lāča ķetnās.
Izrādē labi tika atklātas abas aristokrātijas puses. Cēlā, skaistā un naivi ideālistiskā kā arī ciniskā, dzīves apnikuma un garlaicības mocītā, izvirtusī un ''sapuvusī''. Tam visam klāt vēl, brīžiem pārspīlētā, aristokrātu goda izjūta, kas personīgo godu vērtē augstāk par paša dzīvību. Tieši šī goda izjūta arī bija tā, kas to Krievijas aristokrātiju iedzina kapā. Prātā uzreiz atausa Čaka rindas no ''Mūžības skarto'' dzejojuma ''Psihiskais uzbrukums'' par latviešu sarkano strēlnieku kauju pret Vrangeļa carisko virsnieku pulkiem Krievijas pilsoņu karā. Čaka vārdiem runājot, ''baltos'' pulkus drošā nāvē, pret latviešu ložmetējiem, dzina ''kārtas lepnā spīts''...

1. Kad tu izej no sistēmas A, tad atrodies sistēmā B, kas sevī satur sistēmu A
2. Kad tu izej no sistēmas B, tad atrodies sistēmā C, kas sevī satur sistēmu B
...

Neeksistē sistēma, kas nebūtu iekš citas sistēmas.

Tu nevari iziet no Sistēmas.

Reiz pa plecu trāpīja sešus stāvus kritusi lāsteka

[ne]noveicās

;D

Dziesmā "Jauna meitine yudini nese" nesaprotu 2 vietas:

1) kāpēc ir "Ūzula lozda"? Vai tad tāda mēdz būt? Vai varbūt tas ir kaut kāds savienojums, kā "ozols ar lazdu"?

) Ci na vaļa ci na daļa - kas tas?

Paldies!

simtlatiniekam vismaz samaksā 100 latus; iestādes darbinieks pats par savu laiku un nerviem pašmācības ceļā apgūst iemaņas strādāt ar cilvēkiem ar ļoti īpašām vajadzībām.

izraksts no aktīvās nodarbinātības pasākumu „Algoti pagaidu sabiedriskie darbi” projekta apraksta: " [iestādēm jāņem vērā, ka..] tie bezdarbnieki, kas piekrīt strādāt, bieži vien ir bez valsts valodas zināšanām, bez jebkādām darba iemaņām un ir ilgstoši atradušies bez darba (var būt invalīdi un alkoholiķi). [..] vietas ir piešķirtas ierobežotā daudzumā un ilgstošu bezdarbnieku, kas izsaka vēlēšanos piedalīties 100-latnieku projektā ir ļoti maz..[..]"

100latnieku ideja ir ļoti laba. Ja cilvēkam finansu krīze ir tiešām kaut kāda krīze, no kuras vajag palīdzību tikt ārā, rokas neaug no dirsas un ir vēlme nedaudz pakāpties, tad 100latnieki ir ļoti laba iespēja, jo cilvēks uz ļoti, ļoti, ļoti atvieglotiem nosacījumiem nonāk civilizētā vidē, kurā var apgūt dažādas lietas un, ja pierāda sevi kā 'normālu', tad ir arī izredzes palikt tur ilgtermiņā un ne vairs uz 100 latiem, betbetbet, tas ir ideālajā scenārijā. parasti tie ir ļaudis, par kuriem, ehem, kā lai to pieklājīgāk pasaka, ir skaidrs, kāpēc viņi nevar un visdrīzākais arī nekad nevarēs dabūt neko labāku par 100latnieku darbu vai - pēc projekta beigām - tramvajā nozagtu naudasmaku.

Satriecoša bilde :)
http://www.tiesitev.lv/lv/katras-princeses-sapnis-zala-vardite-kas-partop-pasaku-princi/?utm_source=kolosali&utm_medium=aggregator&utm_campaign=katras-princeses-sapnis-zala-vardite-kas-partop-pasaku-princi

Sniegavīra konstrukcija padevusies ilgtspējīga: gan ausis, gan krūtis vēl aizvien ir savās vietās.

Ir Latvijā pieejams arī labs serviss - vakar pēcpusdienā pasūtītos rezistorus ar nomināla toleranci 0.1% UPS kurjers aploksnē jau šodien izsniedz pie mājas.

yo! nesen pārgāju uz chrome, bet ir problēma - liekot fonā youtube video un verot jaunu lapu, video sāk raustīties. atspējot shockwave nepalīdzēja. hārdvāres akcelerācija iespējota. vēl kādas idejas? such thanks!

Iepriekšējais ieraksts tak pieprasa pollu, ne?

Poll #19890 Un kā domājat jūs?
Open to: All, results viewable to: All

Love Actually

Ceļam uz dārziņu parasti ir šādas muzikālā noformējuma prasības:

Arvo Part - Summa for choir
vai
Laurie Anderson - Kokoku
vai
Talvin Singh - Jaan

mana vienīgā īstā loma šai dzīvē ir būt par vientuļu kalponi

Vīruss atrotējis atpakaļ. Pirms brokastīm 8x līdz elkoņiem mazgāju rokas un sekoju tam, lai ēdamajam ir glīts krāsu salikums - gadījumam, ja nāksies to skatīt vēlreiz.

Cik lieliski. Cik neticami, neaprakstāmi un satriecoši lieliski. Burvīgais žurnāls the Atlantic pārspējis pats sevi un nopublicējis veselus trīs rakstus par to, vai Love Actually sūkā vai nē. Pirmais raksts izvirza tēzi "Love Actually sūkā", tam seko antitēze, ka nē, Love Actually ir lielisks gabals (talkā ņemot Klaiva Steiplsa Lūisa argumentus, kas, jāatzīst, ir diezgan varens sasniegums). Ir gan daži mēģinājumi nonākt līdz sintēzei, bet tie nav pašā the Atlantic, jo tur seko -- tadāāāā -- vēl viens pārspriedums, kāpēc viņiem visiem nav taisnība un Love Actually visviens ir sūds. Ķipa Ciba, tikai ar lielāku lasītāju loku.

Super. Es gan neņemšos visu šito lasīt, man Love Actually riebjas un man nevajaga divus apstiprinājumus tam, ka mana nepatika ir pamatota. Bet pats kašķis ir lielisks. Gaidu atbildes gājienu no Love Actually cienītājiem.

atceros kā vienreiz, pirms pāris gadiem, manā cibas foniņā bija noklāts ar quizer bilžukiem. vecajā kompī bija skrīnšots. tolaik es nodomāju - wow!
tā nu es eju pa atmiņu aleju.

Cilvēki, palīdziet man kaut ko saprast.

Reida laikā atsavina 259 iepakojumus ar legālajām narkotikām.

Kāpēc tās sauc par "legālajām narkotikām", ja var tā vienkārši taisīt reidus un atsavināt? T.b., viņas nav īsti legālas, vai tomēr ir?

Vai arī tas pēc mūsu dievzemītes standarta prakses - man nepatīk, ka Juris tirgo pienu, tāpēc ziņošu policijai, ka viņa pienam ir pievienotas papildus aizliegtas vielas?

Kāpēc mēs neredzam reidus pa, teiksim, ūdenspīpju bodēm?

Atzīstos, neesmu vispār sekojis līdzi, kas tās legālās narkotikas par zvēriem vai ko tās ziemā ēd. Tāpēc arī interesējos.

Oi, tā miranda ir lieliska, sevišķi, kad grupu terapijā viņai lika pūst trauksmi balonā un tas balons, saprotams, pārsprāga un viņa vēcināja rokas un kliedza, lai visi evakuējas,jo viņai trauksme pasprukusi unkad viņai beidzot izdevās sakoļīt to džeku viņas dzīvoklī,un tur pa zemi slepšus rāpoja viņas noraizējusies māmuļa un brīžos, kad džeks novērsies, kārstījās pār dīvāna malu un pildīja tam džekam glāzi, lai mirandai vieglāk koļās.

Reku, paraudiet par pozitīvo:
http://www.la.lv/ziemassvetku-brinums-lidz-asaram-parsteidz-aviokompanijas-pasazierus-kanada/

Kā gan mēs šito palaidām gaŗām?! Foxconn -- nu, tie aifonu lodētāji un mazo ķīniešu bērnu izsūcēji, kuŗu kopmītnēs ļaudis lec no logiem laukā, tie -- grasās atvērt rūpnīcu Pensilvānijā. Atkārtosim vēlreiz. Ķīnieši atveŗ fabrīku Amerikā. Ķīnieši ņem USD 40 miljonus, brauc uz Ameriku un atveŗ tur rūpnīcu, kur nodarbinās 500 mazu amerikāņu bērnu. Nopietni.

Lai gan, no otras puses, nekā tik neticama jau tur nav. Kā Motorolai ļoti patīk uzsvērt, piemēram, jaunais Moto X ir salikts Amerikā. Tam ir tāda jauka blakne, ka to Moto X var pasūtīt tādās krāsu kombinācijās, kā grib (nu, no tām, kas ir pieejamas) -- saliks īpaši tev viņu rūpnīcā un atsūtīs, un, tā kā rūpnīca ir Amerikā, nevis Ķīnā, tu savu tālruni vari dabūt jo ātri. Tāpat uzņēmumiem vieglāk izmainīt ražošanas apjomus: nav jāpiekrauj pilna noliktava ar tālruņiem un pēc tam vai nu jāmēģina viņi visi iztirgot, vai drudžaini jāmēģina no Ķīnas piesūtīt vēl, jo visi brēc kā uzvērti, õõõõõõõ, mēs gribam gribam gribam, dodiet vēl.

Protams, nav jau tā, ka ļaudis tikai tagad pamanīja, cik jauki ir ražot lietas tikai tad, kad viņas vajag pārdot (tam pat ir nosaukums, just in time manufacturing). Tomēr tagad mazie ķīniešu bērni saņem arvien lielākas algas, kas, protams, mazina ražošanas Ķīnā pievilcību. Vēl vairāk, aifoni tagad tiek salikti no tik mazām detaļām, ka pat mazo ķīniešu bērnu ņiprie un lokanie pirksteļi nespēj to visu salodēt, tur vajag robotus. Un robotus var turēt arī Amerikā.

Nevajag gan te sadomāties, ka nu tik panesies kaut kāds proletariāta uzvaru vilnis -- sak, ķīniešu bērni dabū lielākas algas, amurikāņu bērni dabū jaunas darbavietas, pat pāvests mums tāds marksists patrāpījies, darba ļaudis beidzot zaudē savas važas un iegūst visu pasauli. Ne-a. Bidstrupam bija tāda izcila karikatūra par zemniekiem, kam katram pa grasim -- un viņu kungam desmit. Tad zemnieki sāk ģērbties labāk, viņiem katram pa desmit grašiem -- bet viņu kungam jau simts. Tā tas viss turpinājās, līdz beigās tur bija proletārieši un ofisa plantkons uzvalciņos, laka kurpēs un ar kādiem desmit tūkstošiem -- un kapitālists sēdēja uz milzīga naudas maisa ar nez cik miljoniem.

Robotam, protams, nav jāmaksā alga, viņš ir kapitālista īpašums, kalps un darbinieks, tātad viņš kapitālu vairo, nevis izdāļā nabagiem. Bet nevajag arī izsamist, roboti tomēr ir jāpieskata, jāprogrammē un jāapčubina. Tātad darba ļaudīm arvien svarīgāka ir tehniskā izglītība, tie laiki, kad puisis no laukiem no kapļa pa tiešo varēja pārslēgties uz konveijeru, drīz būs pagātne (ja jau nav). Bet izglītoti ļaudis kopš sākta gala veiksmīgāk prot iestāties par sevi.

visa baltā tīrība nokususi, atklājot skatam nolauztus kokus un zarus, kurmju rakumus un čupiņas.
celšanās 6 un strādāšana līdz vakaram ir atstājusi labu iespaidu, visu laiku gribas darboties un neapstāties.
skatīsimies cik ilgi.

Sveikiņi!
Ziņoju, ka mūsmājās prasmes "ja nav" tiek izkoptas jaunos līmeņos.
Šoreiz - ja pie visiem sūdiem vēl nav arī elektrības. Tagad, kad sniegs un vētras bija/nebija/kusa, vadi kaut kur kustējās tam visam līdzi, un ik pa laikam zuda elektrība. Bija dienas, kad elektroveči brauca pa trim lāgiem uz mūsmāju. Es vēl, kā čigāniete, ar visu zīdaini iznācu pretī, lai redz, ka mēs ciešam. Vajadzēja vēl bērnam iekniebt, lai izmisīgi raud - putru mamma near uzvārīt bēeee! Bet nu šoreiz nekniebu, to pietaupīšu nākamajai reizei.
Nu labi - krasns ir, malka ir, siltā ūdens bundulis krāsnī ir. Kaut ko ēdamu fiksi var uztaisīt. Bet nekāda gaļas sautēšana nesanāk - ja tik ilgi kurināšu plīti, mēs nosprāgsim no karstuma. Vilku laukā grilēlamos pričendāļus - ja nu kas, te pat pie durvīm zem nojumītes sacepšu gaļu ar karpeļiem folijā. Ek, diemžēl tik tālu vēl netikām - elektrību pieslēdza. Citādi būtu tīri garšīgs pasākums sanācis. Bodē sapirkām rolltonus, iztikām ar tiem. Mājā salikām tūristu lukturus. Es mazgāju traukus un šmorēju ar uz galvas stiprināmo lukturīti. A neko - ērti.
Trakākais - datora nav. Laptops un interneta routeris kādu stundu - puzotru tur, bet neko daudz jau paspēt nevar. Steidzamākās lietas var e-mailot, bet faken daudz neatbildētu mailu sakrājās. Routeris izlādējās pirmais, tad mēģināju LMT USB interneta puļķi - skuju, mākoņu par daudz - nav zonas. Tad atcerējos, ka ar Nokia Ovi suie var pierubīt mobilo kā modemu - tā arī drusku pastrādāju.
Tā vot es te visu laiku fingulierēju - kā iztikt bez...

Elektrība vakar atkal atradās un pagaidām ir, bet ir iestājies nākamais "ja nav" levels - ja nav veča mājās.
Tas ir pilnīgs vāks! Nu jau gan man liekas, ka ir par daudz un es drīz sagāzīšos.
Vīrs guļ gultā ar kādu citu, ne mani - ar plaušu karsoni. Jau piekto dienu. Sākuma bija kādi grādi 40, nu jau normālāk. Baroju viņu ar antibiotikām un pankukām un zāļu tējām. Te nu bija visu varošais stiprinieks - kaut kādā veidā pārjēdzās, vējos apaukstējās vai kas to zin kā sevi samocīja. Galnais, ka nekāda klepa jau nebija - momentā blaukt un vakarā grādi un guļ slims...

Vo tā man te iet - no rīta braucu uz skolu, tad apkopt kūti, sanest ūdeni, malku, visus pabarot, tad atkal kūti, tad viruvi, tad atkal skola, tad atkal visiem rīt utt utjp... Nav laika pecpusi pie beņka pielikt. Vot šorīt vienīgi nolēmu pastus sarakstīt un paklabēt. OK, jābeidz, zīdainis sāk īdēt. Čiu-riu!

A ja par patīkamo, sapnī lasīju pelnufejas fotostāstu (ar tādām miglainām a la "a softer world" fotogrāfijām), doma tāda, ka galvenajai varonei ir pusakls kaķēns, kuram viņa māca cept kaut kādu baisi garšīgo marmorēto kūku, lai tad, kad kaķītis izaugs liels, viņam būtu iespēja pelnīt iztiku ar to kūku; nu vot un stāsta beigās izrādās, ka šim kaķītim nav kājiņu un kāds esot ieteicis viņu iemidzināt (tādu pusaklu kropli), abet galvenā varone ne un ne, un izmet to ieteicēju ārā pa durvīm (rokās turot attiecīgo kaķīti bez kājiņām).

Pusmiegā murmināju kaut ko iz sērijas "nu i nahren neiesniedzi viņu prozas lasījumos, galveno balvu būtu dabūjusi".

Manas attiecības ar rakstīto vārdu kā mākslas formu ir pretrunīgas (piedodiet par klišeju, bet tā tiešām ir). Es esmu noskaidrojis, ka principā varu, un pie tā arī apstājies.
Mana negribēšana ir lielāka par gribēšanu. Ļoti bieži, kad pārņem tas labi pazīstamais uzbudinājumums, kas rodas no sajūtas, it kā tu tikko būtu tā pa īstam pamodies un tev pirkstu galos dzirksteļo valoda, bet galvu viegli reibina aizkustinājums par sava prāta pēkšņo gatavību atklāt un atklāties projicējot sevi tekstā, es vienkārši nepievēršu tam pienācīgu uzmanību. Un nepaiet ne desmit minūtes, kā pirkstu gali atkal ir raupji un neveikli, prāta aizkustinājums ir pārgājis un es taisu kafiju, lai kaut kā atmodinātu sevi pirms iet darīt lietas, par kurām man maksā naudu.

Taču gribēšanai - jeb tomēr kārei? - ir stihiska daba. Reizēm tā tiek izprovocēta pavisam nejauši. Šoreiz provocējošais faktors bija intervija ar Ingu Žoludi. Uzreiz pateikšu, ka man nav vispār nekādas attieksmes pret Ingas mākslu. Es tā arī neesmu piespiedis sevi ielasīties viņas rakstītajā un droši vien arī nepiespiedīšu, jo tieši piespiešanās ir tas, kas nogalina literatūru. Taču es dzirdēju, kā viņa lasa savu tekstu - nevis lasa, bet deklamē ar nomācošu, akcentētu un muzikālu monotonismu izklapējot no vārdiem laukā pēdējās jēgas paliekas (noklausījos tekstu divreiz, lai saprastu par ko vispār ir runa).

Kur ir palikusi proza? Kāpēc vajag visu pataisīt par dzeju bez pantmēra?

Man izmisīgi pietrūkst vīrieša balss (bēgošās hannas var uzreiz atpisties - šoreiz ir runa tikai un vienīgi par manu gaumi). Ak, kāds prieks bija lasīt Joņevu! Man pietrūkst Džonija Keša, Leonarda Koena un Nika Keiva literārā ekvivalenta latviešu valodā. Man gribas dzirdēt baritonu, kas runā prozā un par lietām, kuras vīrieti padara par vīrieti. Nu, tad lūk: klausoties Žoludes melodeklamācijā mani pārņēma spēcīga kāre rakstīt baritonā un prozā. Stulbi, vai ne - gribēt rakstīt aiz cemmes par to, ka kāds cits neraksta tā, kā man patīk?

Labāk iešu, pabeigšu dažus darbus, lai pasētu saņemt mazliet naudas vēl pirms svētku sezonas, kas parasti ir bankrotējoša.

vērojot masu histēriju, kārtējo gadu atviegloti nopūšos, ka nāku no krievu ģimenes un par kaut kādu ziemas svinēšanu tradicionāli sākšu aizdomāties tikai ap novijo godu, bet m. vispār viss ir pofig.