Šonedēļ ir jāsasniedz maksimālā nedēļas kilometrāža. Ja sestdien izturēšu paredzētos 30K, tad šonedēļas kilometrāža būs 90km. Rīt gribās gandrīz nepārtraukti, kas ar mani notiks, kad beigšu dedzināt vidēji 4k kaloriju dienā. Beidzot kļūšu par īstu vīrieti. XD
Jācer, ka anoreksija izglābs.

Man nāk sakarīgs pulkstenis (Forerunner 735xt) beidzot. Triatlonam paredzēts, nevaru sagaidīt. Izskatīsiesm, protams, pēc kluča uz mana kārnā apakšdelma, bet ko padarīsi, statistika prasa upurus.

Trubadūrs - jūtūberis

Es nekontroleeju savu muti

no pēdējiem dzīves kurioziem ir viens no kategorijas "netīšais praktiskais latvietis" - pagājušogad no dārziņa bija nedaudz, nu, tāds maišels ar kartupeļiem. maišels tika nolikts priekšnamā, daļu apēdām, bet daļu, pārkārtojot priekšnamu, aizmirsām aiz skapja stūra.

aizmirsām tik labi, ka tagad mums ir sauja jauno kartupeļu ;D
izdīgušus ir gadījies redzēt dzīvē bieži, bet tā, ka maisā, bez zemes (!) izaug jauni bumbuļi... visu cieņu, huehue.

Ik pa brīdim ir mazliet tāda apstulbuma sajūta. Tad, kad ilgu laiku nav nekas noticis un tad daudz kas notiek (pati gan esmu bijusi tiem notikumiem iniciatore), tad ir tāda jocīga sajūta. It kā es uz kādu laiku būtu izkāpusi kaut kādā zināmā dzelzceļa stacijā, tur mierīgi dzīvojusi. Un tad atkal iekāpusi nākošajā vilcienā, kurš nu nesas baigajā ātrumā pa man nezināmām vietām.

Elle, elle, elle, elle, elle, elle, elle

kaut arī jaunā assassin's creed ideja izraisa nedaudz dalītas sajūtas
nē, es piekrītu tam, ka AC geimplejs nevienam īpaši nepatīk (it īpaši tiem, kas ir piedzīvojuši Thief laikus vai kaifojuši no Dishonored abām spēlēm), visu izšķir anturāža
tāpēc Odiseja bija afigenns pasākums, kvasīt uz ielām kopā ar grieķu filozofiem, ko vispār labāku var vēlēties
un nestāstiet man, ka hidras un minotaura nebija, it kā jums būtu kādi uzticamāki ziņu avoti par homēru simpsonu

bet vikingot?
ar ienaidnieku forpostu iekarošanu, izlaupīšanu un pārkrāsošanu savās krāsās es jau gadus desmit nodarbojos spēlē far cry
tikai, tipa, pret profesionāliem militāriem algotņiem, nevis miermīlīgajiem iedzīvotājiem, kuri nez no kurienes pēkšņi ir ar ieročiem un pat nosacītu taktiku
saprotu, ka vikingošana ir daļa no mūsu vēstures, taču es nesacītu, ka kāds ar šo kurzemnieku iniciatīvu īpaši lepotos
vēl vairāk, domāju, ka paši skandināvi, pretēji stereotipiem, arī ar to nelepojas
te viena islandiešu strīmere, kad viņai pajautāja, vai zivju kara uzvarētāji islandieši arī ir vikingi, ar nereālu sašutumu atbildēja, ka nē

vot paskatieties, jūras pirātus ta arī mīl par to, ka viņi tur cīnas ar militarī frīkiem
nav nevienas filmas par džeku zvirbuli, kurā viņi darbotos somāliešu stailā
taču pirātismu ir iepējams kaut kā romantizēt, kamēr vikingu romantizācija izskatās nu tā sev

ir vismaz 3 radinieki ar savām gimenēm, ar kuriem netikšos nekad, pārcēlušies uz dzīvi Anglijā un man nav nekādas intereses un nebūs, lai kādreiz satiktos, ja arī atbrauc uz Latviju, man nav iemesla tikties - tie ir mani māsīcas un brālēni, man pat nav žēl; lai gan bērnībā viss bija jauki un tā. Droši varu nedomāt, pat ir vienalga. Attālums ir škērslis, socializēšanās ar Interneta starpniecību nav nepieciešama. Uz vecvecāku kapiem vinni neiet, tad kam vini vajadzīgi? Pasaulei? Lūdzu, lai klīst!:-); ir arī citi piemēri, bet šie noteikti ir bēgli. Tracina, ja vini atbrauc un viniem vēl kaut kas ir vajadzīgs, visu saprotu, bet nevajag traucēt.

no visiem trim ĀssVē prezidenta kandidātiem, šis man šķiet viszimpatiskākais. jānodod mammai sveicieni.

presene

It kā jau mediācijā tika solīts arī sertifikāts par darbu aģentūrā. Nekas tāds manā pastkaste joprojām nav iekritis. Nepārsteidz. Bet nu tomēr - es visus savus pienākumus izpildīju operatīvi...

The game probably evolved from the fact that amongst friends, it is difficult to host a casino rules blackjack that needs a dealer which plays very differently from the players. In casino rules, the cards are opened, and the dealer must play at least until 17 points but must stand once reached, while the players have no limits. This is complicated for a home friendly game, and it appears that the odds are stacked against the dealer. So most friends don't volunteer to be the dealer.

A unique feature is that the dealer is allowed to selectively reveal some players' hands, settle bets with them and then hit again and reveal other players' hands. Another unique feature is a special status given to owning 5 cards unbusted.

Optimize [ˈäptəˌmīz]

make the best or most effective use of (a situation, opportunity, or resource).

Korinšu sezona iet uz beigām.

o, ļaudis!
nu nevajag nakts vidū iet pa ielu un kliegt,
un skaļi mūziku:
apkārt ir daudz māju,
tām ir daudz stāvu,
tajos ir daudz dzīvokļu,
tajos guļ daudz noguruši ļaudis..
..un mums ir logi vaļā un mēs visu dzirdam

cibasspēks, vai terminam "sell-in" latviski ir kāds speciāls jēdziens?

Ei yo. Strādāju jaunajā darbā un man te besij. Trešā nedēļa. Nevaru saprast kad man iet prom no tejienes. Esmu diez gaaaan pārlieicnāta, ka es šeit neturpināšu strādāt. #bardaks #negatīvavide #nekompetence #darbastils #valstsiestade

šodien varētu būt piektdiena (telefons izlaboja no “varēja” uz “varētu”), datumu jau uzrakstīju - 6.jūlijs:-), sāku domāt par to, - kur mēnesis pazudis, īpaši - kur jūnijs? P.S.Pārslodze. Ieteica papeldēt, palīdzot, bet peldu loti slikti, tas atkal nav vienkārši:-)

i am struggling to think
of your body as a thing
a thing that breathes, your chest
rising and falling and if i could press
my ear at it, i'd hear
the distant sound of the waves
a thing: an artwork that you have gently
carved out of your lifetime
granite flowing and folding and
begging to be touched
i am struggling to think
of your body as a thing among other things
that can be sorted and placed alongside
my body too

Havlíčkův Brod ir samērā savdabīga pilsēta. pat ne tāpēc, ka viņiem ir pašiem sava Žižkova, bet drīzāk tāpēc, ka tā ir pivnīcas Rebel pilsēta. Rebel ir tiešām gards pivcis, recommend!

bet staigāt apkārt un vērot visur dzeltenus saulessargus ar sarkanu uzrakstu Rebel visur pa pilsētu, tas ir... savdabīgi :D nu, es te lietoju vārdu "staigāt" tā somewhat loosely, ja godīgi. tātad, man virs potītes viena saite totāli nopisās un viss ir au. visgrūtāk ir kāpt vai pat vienkārši iet lejā pa kalnu, daudz sāpīgāk nekā augšā. nav gan tā, ka iet augšā vai iet pa plakanu nebūtu au, tikai mazāk au nekā doties lejup.

lēnā garā dodamies uz vecpilsētu. nezinu īsti, kas tieši tur notika, bet daļa vecpilsētas un centra, arī gar upi, ir tupa viss uzrakts. kaut kādi.. nez. karoč, ielas uzraktas un nekas nav saprotams. dēļ tā sanāk izmest kaut kādu līkumu gar pīļu dīķi. y'know - dīķis, kurā dahuja pīļu. dodamies tagad uz centriem. tur galvenajā laukumā ir viens Rebel barčiks, viena Pilznīca un viena Bernardnīca. protamska, mēs visi tādi Prāgeri un mums dodiet Rebeļpivci! kad kāds pēdējoreiz pie Rebeļa tika, ta? bet nu, tur viss aizsēdēts. nopūšamies. un no palikušā Bernardnīca ņem preferenci pār Pilzņīcu. jo nu, Bernards _ir_ labāks pivcis nenoliedzami! (also, es nekur diži tālāk nevaru tagad aizklibot anyways.)

Bernardnīca vispār izrādās ir padārga iestāde. bet, paskatieties uz visām citām immediate izvēlēm. nolēmām, ka nav tik traki, nepārsit Prāgas cenas, paliks tepat. also, Bernards. limonādes gan viņiem huiņa, fuj. bet toties ēdiens. tur sanāca tā, ka lasis, kas parasti visur ir dārgs AF, šeit uz visa pārējā fōna ir salīdzinoši ok cenā. I mean, lasis, kas ir lētāks par krkovici? izvēle ir Easy. un lasis bija gards. uhti. tiešām, lielisks lasis un lieliski un perfektā konsistencē sagrillēti dārzeņi un neviena paša burkāna!

ja jūs esat Havlíčkův Brod un gribat aiziet tiešām kvalitatīvi un garšīgi un uhhh uzēst, ejiet uz Restaurace U Zlatého lva. ja sanāk sēdēt iekšā (we didn't), ņemiet vērā, ka krēsliem ir kapucītes.

bet nu, nepaliks tak tur. also, ap pus11 mums anyway palūdz jau samaksāt un doties, jo grib tomēr taisīt ciet barčiku. tiek izvilkta gūgle. I know, I know, cheating, bet atcerieties, ka man kāja nestrādā? atrodam kaut kādu ielu, uz kuras 3 potenciāli late night barčiki. klibos taga tai virzienā. pa ceļam sanāk iet cauri kaut kādai mazai alejai un tur ir āra galdi. un, ejot garām vienam, tur milzu suncis viss tāds ieintersējas par mani. saimnieks it kā tur kaut ko sanervozējas, ka es nobīšos, bet mans pirmais reflekss bija pakasīt suncim aiz ausīm. tad nu sakasīju un samīļoju sunci, gājām tālāk.

pēc nelielas un konkrētas neizpratnes un tomēr lieku kvartālu nostaigāšanas, atrodam kaut kādu barčiku, kur, izrādās, ir divi barčiki. un tie nav dzīvojamajās mā iebūvēti, so ļauj sēdēt ārā! uhti! urā! izvēlamies to, kurā mazāk cilvēku un nīgrāka bāra zaja. tur gan nez kāpēc nedod Rebeli, bet laikam atkal Bernardu, ja pareizi atceros. vai Krušovici? in any case. kaut kādā brīdī gan paliek pārāk jau vēsi un tomēr ejam iekšā. un tad viņi pamanās nomainīt industriāli Lindermann uz kaut kādu popsu. nu kas tā dara? un vispār nīgrajai zajai apnīkst strādāt un viņa aiztaisa ciet barčiku. ballītes orgkomiteja sapīkst un iet uz otru barčiku. bet nu visi samiegojas salīdzinoši ātri un dodas atpakaļ uz paliktuvi.

nākamajā dienā mana kāja ir mazliet labāk, bet joprojām au. auauauau! neko. mums paliktuves receptioniste bezmaz piespiež iet brokastu telpā vismaz kafiju iedzert, ja ne ēst brokastis (brokastlaiks jau bija beidzies tur viņiem), citādi nevar tak laist mūs prom. paklausīgi iedzeram kafijas un apelsīnu sulu. un dodamies uz vecpilsētu.

šoreiz Rebeļa barčikā ir vieta, kur piesēst. ir arī baigi karsti un laukumā nav īsti nekādas ventilācijas, nu - vēja. limonādes tur nav vispār. bet ir vinea. nedaudz apspriežamies, paņemam kafijas un tonikus. bet kaut kā liekas, ka jāpāriet uz radleriem. aptekšņi tur tādi... nu.. nav gluži sava amata meistari tomēr. mēģinam no viņiem dabūt pivci ar spraitu un atsevišķi vinea. dabūjām radlerus - pivcis + vinea. ir ļoti savdabīgi, bet nav tā, ka negaršīgi. limonāde :D uzēdam arī brokastis tur. nav it kā slikti, bet nekas sevišķi special. paprasījām vienkārši Rebel pivci, vairs ne atjauktu, bet apteksnis nemaz neklausījās un atkal atnesa radleru. eh. eventually jau izdevās ieskaidrot :D pēc kāda laika nolēmām iet tomēr atpakaļ uz tiem barčikiem, kas tur pagājšnakt bija. šoreiz kaut kā uzreiz piesēžam otrajā, jo tur sola dot Rebel pivci atkal. bet nu, izrādās, ka tomēr Kozelu. bet tur vismaz ir norm ēna un kaut cik vējš, daudz omulīgāk. also, kaut kāds mazs suncis skraida apkārt un ir amusing. vispār laba žūžošana ar pivčiem tur bija. tīri jauki un patīkami.


----
lepojos ar shaving down cibparādu listi! :D tā parādu liste vispār radās tāpēc, ka darbu un Mega Korp related un vispār visu pasaules stresu bija daudz par daudz. nevarēju nekādus burtus vispār īsti parakstīt. arī visos comms man tur izveidojās liste ar unread messages, kuras atliku un atliku. bet nu, tagad laikam vieglāk un mierīgāk palicis, ka jau tā izdodas tomēr sadrukāt burtus. tātad, kas te tagad palicis? Olomouc trip, Kutna Hora ar Bar 22 etc, Dobřichovice kāpiens, salīšana apkārt kalnam un whatever vēl atcerēšos. :D

kādam nav klavieru krēsls palicis lieks? atpirkšu

7 līdz 8 treniņi nedēļā un fiziskas darbs nav savienojami ar neko. Labi, ka nekā cita īsti manā dzīvē arī nav, laikam, ka labi. hmm

Apmēram skaidrs. Mana ciema galā krauj visi vecos krāmus. Jau kaut kādi klubkrēsli izsviesti.

Viena no lietām, kas man patīk vismazāk, ir suņu kašķi. Taču suņu pasaule nav tikai pūkaina un mīļa, un esot tajā nākas pieredzēt visas suņu dzīvnieciskuma puses. Mums ir divi suņi — Nesija un Skudra, kuras viena otru uzskata par konkurentēm un nelaiž garām iespēju parādīt kura ir galvenā. Šī iemesla dēļ dāmas dzīvo atsevišķi, un kašķu iespējamība ikdienā ir ierobežota. Bet. Cilvēkdzīvnieka prāts pilnīgi visas iespējamās situācijas nespēj izskaitļot.
Vakar mēs ar Nesiju devāmies mežā skriet kanikrosu. Pirmais nepatīkamais starpgadījums bija uzskriešana virsū seskiem, kuri čučēja bariņā uz takas. Suns ieskrēja seskos, sākās tracis, bet savācu savu zvēru (vinnējošā tehnika ir ņemt aiz pakaļkājām) un upuru nebija. Un tad pieskrien Skudra. Kurai tur nevajadzēja būt. Bet viņa bija. Pēc sekundes simtdaļas bija gatavs sākties arī kašķis, bet pirms pieslēdzās mans cilvēkprāts, instinktīvi uzgūlos virsū Nesei, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Kašķis izkūpēja, tā arī īsti nesācies, lai gan vienu nelielu skrambu plecā dabūju, pirms Skudra paspēja nobremzēt. Tā mēs kādu laiku gulējām, es uz 40kilogramīgā Nesika, kamēr Skudra ganījās apkārt meklējot sesku un vienu arī atrodot, bet es tur neko nevarēju padarīt. Tad Skudru aizveda mājās, bet mēs turpinājām skriet.
Par gulšanos virsū sunim izlasīju dramatiskā Blair Braverman stāstā par to kā viņa izglāba suņa dzīvību, uzguļoties viņam un aizstāvot ar savu ķermeni. Paldies Blērai, ka izstāstīja, un paldies jums, ka stāstat savus stāstus. Bet manējais vakar turpinājās uz drosmīgas nots, braucot ar kvadru un tā piekabi pa neceļu, kā arī skaldot malku. Esot uz kvadras es nodomāju — tā jūtas princese, kad ir savaldījusi pūķveidīgu rāpuli un tagad tas viņu klausa. Un man ir rozā mati, kā lai te nejūtas karaliski!

mūsdienas sūkā! nez, vai senajiem ļaudīm bija tik traki!

Mēs laikam tikko nopirkām mājiņu mežā.


Jau kādas pāris stundas pētu un elsoju par 1987. gada liriskā "modernisma" būves projektu ar visu fasāžu novilkumiem, konstrukciju šķērsgriezumiem un materiālu specifikāciju. Tas viss papildināts ar plašu klāstu izpildkomitejas rīkojumiem un zīmogiem.
Kaligrāfiskā tintes tehnikā ar roku.

Él AKA This Strange Passion (1953)

lodīte ir ārā no Simona!
(tikai tā vairs nav sudraba.. drīzāk zeltīta)

Latvijas čempionāta pusfināls aizvadīts ar dievu uz pusēm, bet vismaz ar laimīgām beigām (protams, ja pieņem, ka pavisam neizgāzīšos finālā). Tā nedaudz nepelnīti(?) paveicās tikai pēdējā kārtā, kad man mūžīgi sliktākā galotnē pretinieks uzķērās uz trīskārtēju pozīcijas atkārtošanos. Divi it kā dīvainākie rezultāti (pret mazu meitenīti un pavāju veterānu) bija pat salīdzinoši kvalitatīvas partijas, kur viņi ar baltajiem kvalitatīvi nosusināja un nebija, kur aizķerties. Ar baltajiem pēc pozīcijām bija jābūt 4 no 4, bet nesanāca (kaut kur nedaskaitīju, t.sk. forsētu matu četros gājienos; kaut kur impulsīvi nospēlēju). Bet nu spēlēšu vēl.

42

Pabeidzu Final Fantasy V.

Galvā tik daudz domu, plānu, neziņas un satraukumu,ka viss griežas, mutuļo un veļas. Grūti atcerēties, kur eju, no kurienes nāku un kāpēc ar netīro šķīvi rokā stāvu pie miskastes vai kāpēc džemperi stūķēju ledusskapī. Kaut nu mazie meža rūķīši un citi īkšķu turētāji palīdzētu un viss izdotos. Kaut nu....

https://www.bbc.com/news/world-europe-53648638
Audi, tātad, atsauc reklāmu ar mazo, banānu ēdošo meitenīti.
Es iegrimu pārdomās. Nav jau tā, ka baigi patiktu r8eklāma, kur meitenīte, atspiedusies pret sarkana auto purnu, ēd banānu. Galīgi nē.
Tomēr muļķīgi, ka mēs (civilizētā humanoīdu daļa) esam sapisuši paši savus priekšstatus par banāniem, sarkanām mašīnām, meitenītēm un visu šo pozīciju saistību neredzamām saitēm.
Lieli Uzņēmumi, sevišķi nozarēs, kurās reputācijai jābūt spodrai (es zinu dažas) pa tam lāgam savā korporatīvajā zīmolvedībā aizvien mazāk izmanto cilvēka attēlu. Jo nu paši saprotiet. Ja jau pat sarkanas mašīnas nevar, tad vīriešus ne tik nē, jo mačo, sievietes nē, jo objektivizācija, vecus cilvēkus diez ko arī nē, bērnus pavisam. Kubi, trīsstūri un rombi pacieš visu. Puķes un augļi jau ir tā aizdomīgi.
Kur mēs to jau esam redzējuši? Nu varbūt islamā! :)

Skaisti. Visiem pārdevējiem laikam ir atvaļinājumi. Kaimiņu meiča skraidīja ap māju melnā bikini. Otrā pusē lēni sākas alus dziesmas.

Miracle in Milan (1951)

Sabīnīts zog turku zirnīšus. Būs vegāniņš

Rīgā ir kāda meitene, kas laikam ir man ļoti līdzīga, mani jau divreiz uz ielas ir pasveicinājuši viņas paziņas, un vienreiz bārā mani uzrunāja viņas vārdā - cilvēks stāvēja pietiekami tuvu, tātad laikam tiešām esam līdzīgas. Šobrīd viņas vārdu diemžēl esmu aizmirsusi, bet varbūt kaut kad atkal atcerēšos. Un tad es viņu atradīšu.

"Seismologi sprādzienu radīto satricinājumu pielīdzināja 3,3 magnitūdu stiprai zemestrīcei.

Seko Apollo arī Instagram - viss aizraujošais, skaistais un svarīgais vienuviet!"

U saka, ka es labi smaidiņus protu zīmēt.

ledīz, cik jūs tērējat matkopībai?
atsevišķi ņemot frizieri un atsevišķi līdzēkļus

Seriālu uzņēmējs

"es apēdu lodīti, jo biju izsalcis"

Let's sit and wait
'Till COVID-58
If not in heaven
Since COVID-37
We will be fine
At COVID-69

A ja par aktuālo – re, var apskatīties, cik paaugstinātas bīstamības objektiem tuvumā dzīvojat. Mums ir 5 A kategorijas objekti! Karoč, kaut kas notiek, was nice knowing ya :D

Īpaši tas mani nesatrauc, jo, cik šādos objektos ir būts, tomēr tur lietas tiek tīri labi kontrolētas. Nav tā, ka kurš katrs lohs var ienākt un darīt, ko grib. Tāpēc sevišķi nesatraucos. Pagaidām.

The Prosecco Story

3 weekendus atpakaļ, tajā Chrudim gājienā kaut kur pa ceļam kaut kas tur par prosecco sanāca runāt.

kaķ: nu viss. tagad man gribas prosecco...
VZ: ...es labāk pivci.
kaķ: un pivci.
VZ: wut?
kaķ: divos dažādos traukos, ja kas!
visi noņirdzas
VZ: vispār tagad es arī gribu. prosecco un pivci, divos dažādos traukos.
...

kaķ: bet nu nav tā, ka pudele prosecco būtu starp tām lietām, kuras es nēsāju līdzi janukas, kā inhalatoru vai elastīgo saiti
VZ: nu kaut kā nav iegājies, jā.
kaķ: bet tagad drusku nožēloju. jo gribas!
VZ: bet tak paliktu silts!
kaķ: tur ir downsides. un tas svars.
VZ: bet gribas gan to prosecco tagad.
...

kad sēdējām vlakā un braucām uz Zbraslavice, pirmais vlak bija actually uz Kutna Hora, kas bija tas ļoti jocīgais Brno vlak, ar tām mega dīvainajām kupejām. tur iekāpj famīlija ar kinderu. kinderam uz mugursomas uzsiets tukšs spainis.

VZ: labi, ka spainis!
kaķ: nu tā toč nav nekāda pudele prosecco!
visi noņirdzas
VZ: spainis prosecco, vo līdzi nesamais!
...

ejam tagad uz Kutna Hora, kaut kur tur jākāpelē bija.

kaķ: nē nu tagad man prieks, ka nav tā spaiņa ar prosecco līdzi, te viss izšļakstītos.
VZ: jā, tik daudz izveistota alkohola būtu!
kaķ: un pats aplējies.
VZ: nekādā jēgā!
kaķ: varbūt tomēr pudelē jēdzīgāk?
VZ: bet spainis ta?

un man nav miera, man gribas plūmes.

kaķ: jā, plūmes, kur ir jau?! kāpēc nekur nav plūmes?
VZ: vai ne? nu vajadzēja tak jau būt tām plūmēm!
kaķ: nu viss, tagad man gribas plūmes UN prosecco!
VZ: jā, to spaini ar...
kaķ: varētu pat nodzert pa ceļam jau drusku no virsas, lai var sabērt plūmes.
VZ: jā, pārmaiņas pēc tiešām var vienā traukā!

noklausīts Lielajos kapos: "un tad viņa man rakstīja kaut kādu vārdu, ko es nesapratu, ka vajadzīga kaut kāda "eitanāze" vai "eitānija", bet nu karoče.."

meklējot variantus, kā tuvākajos piecos gados pārvākties no pašas rīgas uz rīgas nomali, kur kļova, zaļš un vispār kaifs
secināju, ka tādā carnikavā, kur ir jūra, priedes, tuvu pilsētai tas ir bezmaz divreiz lētāk, nekā otrajā pusē, piņķos un uz priekšu, kur globāli vispār nav ņihuja, izņemot tuvumu rīgai
saulkrastos hrušcovka un nehruščovka ir 40k

moš vaig paskatīties vēl nedaudz tālāk, ja nav jāstrādā rīgā, rūjienā ir 25k, taču rūjiena ir pizģec tālu
valmiera uzreiz nē, cēsīs 30 (kurš bez alkohola sāks dzīvot cēsīs)
turpināšu izpētes sesijas

... nē nu. kādas ir opcijas? mēģināt izlīst cauri rožu laukam ir nereāli. tur var tikai sapīties staipekņos un nomirt, jo nekur netiec. iet atpakaļ liekas neproduktīvi nupat. so - paliek lauzties cauri egļārijam. tas tā, runājot par to, ka vienmēr ir izvēles, īpaši, ja rožu romantika. aaa! mirstiet.

neko, laužamies un lavamies cauri egļārijam. laužamies tā un šitā. besis upon besis. kāpt pāri, līst zem, līst cauri, līst cauri un kāpt pāri, dažādas darbības tajā izteikti biezajā egļārijā. WTF is with people, kā var egļāriji vispār patikt? tur.. skujas duras visur, pilns kukaiņu un zirnekļu tīkli vienmēr ir acu augstumā, viss skrāpē un au. kad beidzot pamanam taku, tad starp mums un taku ir nātru lauks. šajā brīdī tiešām gribas visu un visus pasūtīt nahuj. bet nu, kur tu meža vidū kādu aizsūtīsi? ies pa taku, vai.

atvieglojums par iešanu pa taku bija salīdzinoši īss, jo drīz vien taka kļuva par aizaugušu šausmu. pret šo brīdi VZ jau ir uz kaut kādas izmisuma robežas, savās ilgās pēc asfalta. un man arī ir sajūta, ka kājām vairs nav ādas, viss ir totāli saskrāpēts un sadurts un au. neko, brieniet, ļauži, brieniet BRAVE ļauži atpakaļ zālē. tad taka... well. pazūd. vispār. skatoties kartēs, būtu jāizdara pagrieziens pa kreisi. skatoties uz to, tur ir tikai un vienīgi jauns, bļaģ, fucking biezs egļārijs. ballītes brave orgkomiteja nolamājas, paskatās apkārt un secina, ka blakus egļārijam ir labības lauks.

es atvainojos labības lauka īpašniekiem, bet mēs, godvārds, gājām pa pašu malu, cik nu varējām. jo, lai kā nesūrstētu kājas pa zāli un labību, vēliens egļārijs te nevienam vairs nebija pa spēkam. tas būtu bijis jau way above "brave". gājām gājām, domīgi domājot par to, ka kaut kā atpakaļ uz takas nāksies tikt. un tad tur bija izgāzies bērzs! o! un aiz bērza, izrādās, norm taka atpakaļ uz taku, kas arī jau bija atkal norm taka. fuck me, tā arī varēja?

vispār, viss šis exp noved mani atkal pie padomiņa - ja jūs apmaldaties mežā un nav diez ko obvious nekas par, kā tikt uz takas, jaysus, Ejiet Atpakaļ, kur pēdējoreiz točna bijāt uz trases. un work from there. nedariet kā mēs. ticiet man, egļārija exp nav tā damage vērta.

bet nu, taka, zāle. zemāka zāle, nav vairs līdz ceļiem. uhh. tas vien jau liekas uzvara. lauks, kalns, purvs, upes, strauti, purvs, nesaprotamās irrigation systems. lauki upon lauki un pļavas, visapkārt, bļaģ, pļavas ar purviem kalnā 450 m augstumā. kas visiem nahuj kaiš? kas tas par lokālo hobiju? bet nu, kaut kādā brīdī tiekam iet pa ceļu. jūs nespējat iztēloties VZ grimasi un... neaprakstāmo emociju gammu. hello, miests Poděbaby.

tur kādu brīdi jāiet pa ielu, bet trase dzen ieiet mežā, izmest līkumu. aizejot līdz līkumam, saprotam, ka nevis mežā, bet pa pļavu nobristies dzen. no. not today. ejam lepni pa ielu. asfalts! asfalts ir bliss. (tho, my fave ceļa segums ir milzu betona plāksnes, not even sure why, just like walking on them.) tad atkal mūs dzen mežā, bet tur draud vēl pļavas. visi nolemj, ka ir noguruši, viss besī, kājas tiek sajustas aktīvi un vairāk nekā gribētos. vairāk nekā pierasts, pat. un lepni iesoļojam Havlíčkův Brod, urā.

kaut kādā brīdī trase grib, lai mēs metamies pāri sētai uz vilciena sliedēm. visi nopūšas. gribētos, lai tie trašu zīmētāji tomēr savācas un reizēm pačeko, kas nu kur mainījies un izdara corrections kartē un uzzīmētajās strīpiņās / bultiņās. ok? var? ok, es arī varu, bet par ļoti adekvātu samaksu, ja!

un te pienāk tas brīdis, kurā, ejot pa pilsētu uz lokālo Žižkovu, kur ir mūsu paliktuve, es saprotu, ka asinis un skrāpējumi ir huiņa un pffft no big deal. es te esmu efektīvi sapisusi vienu saiti virs potītes. this. šī ir tā trauma, uz kuru es te atsaucos pie jaunāko gājienu aprakstiem. un, jūs uzminējāt, protams, ka lokālā Žižkova ir fucking kalnā. un vecpilsēta, kur iesim malkot dzērienus pēc nomazgāšanās, ir lejā. good luck to me, you, and be kind to animals. eh.

28.62 km saka Strava. Elevation gain 463 m. moving time 4:51:31



---
tātad, current cibpostu parādu liste up to date: Havlíčkův Brod barčiku exp, Olomouc trips, Kutna Hora barčiki, sestdienas gājiens uz Dobřichovice, svētdienas gājiens ar salīšanu apkārt kalnam un stāsts par prosecco spaini.

Šis "notīri ātri man šo gleznu" (par brīvu, senu dzimtas iesaistes barteri vai vienalga ko, man vienalga) jau ievilcies uz nedēļām, kārtējo reizi darīt man nav ko, lai gan es pat studijas šogad nepabeidzu, jo nevarēju sev palīdzēt. Netīrās, esmu nezincik sastāvus jau izmēģinājusi, ar vienu tīrās, bet ne tā, kā vajag. Vakar iztērēju benzīnu, braucot pakaļ šķīdinātājiem, kas nekam nederēja, sāp.

Ar gandarījumu ziņoju, ka čilli piparus uz palodzes izaudzēt var, un sanākuši krietni asāki par rimčikā nopērkamajiem.