Skatīšanās uz roku darbojas, bet iedzimta kautrība liedz to darīt sabiedriskās vietās.

Nezinu, vai tas ir oriģināli, bet mēģināšu implementēt sekojošu realitycheku:
kad rodas aizdomas, ka notiekošais ir sapnis, telepātiski jautāju apkārtesošajiem cilvēkiem "Vai mēs tagad sapņojam?"

Neviens no pretimnācējiem šodien uz šo jautājumu neatbildēja apstiprinoši. Tātad šī daļa strādā lieliski.

Tagad tikai atliek noskaidrot, vai mani dreamcharakteri ir telepāti. Nu, it kā jau vajadzētu, jo es dzirdu savas domas.

Apnika un uzliku viņu, iespējams, manu mīļāko, foršāko dziesmu. Aiz "Echoes". 

Cik patīkami atgāzties krēslā un uzlikt kādu sen nedzirdētu, piemēram, Pink Floyd albumu (šoreiz "The Dark Side of the Moon) un sākt baudīt to pienācīgi - no pirmās dziesmas, pirmajām skaņām.
Man patiesībā kaut kur ir paslēpta kaste ar visām Pink Floyd pirātkasetēm, kas, protams (jo esmu CD paaudzes bērns), nav manas, bet mana tēva. Atceros, ka, braucot kaut kur tumšos, aukstos vakaros, klausījāmies mašīnā.

Vakar mērījāmies ar osciloskopiem un multimetriem, arī analogo ampīrērmetru. Tagad, kaut kad parīt, jāuzraksta skaisti secinājumi un jānopelna ļoti laba atzīme.
Tipiņš (saukšu viņu par Pēteri, atgādinot, ka visi personvārdi, kuri minēti cibā ir mainīti) aizvakar radīja lielu apmulsumu runās par uz sejas uzlietām sērskābēm jūtūbē un joprojām nesaprotamiem jautājumiem, šodien jau ir "labāks", pozitīvs, runā mazāk aplamību. Secinājums: atsācis dzert zāles, vai noņēmis savus negatīvismus, kuri krājušies nejēdzīgos kolektīvos gadiem, tagad sācis plaukt vaļā. Un tā līdz 25. septembrim. Bet virspusīgi skatoties mūs tur visus var iedalīt kā labaratorijas pelītes. Arī puiku, kurš mjēmējas, ja palūdz aizvest līdz stacijai, lai paspētu uz vilcienu- tas ir pa ceļam- vairs nelūgšu un var jau saprast, neesmu es nekāda modele un vīrieši principā cūkas, un tāpēc no stīpas gardumus pateicībā nedāvināšu, bet nopirkšu sev jaunu kleitu, jo vecās vairs neder.

Nekas nav tā kā vēlētos. Attiecības savā saknē briesmīgas. Vairs nevēlos censties. Draugus esmu attālinājusi, cik tālu vien iespējams, vairs nezvana, jo zin, es vienalga neko negribēšu. Protams te varētu diskutēt par to, kas tie principā par draugiem, kuri izliekas par mirušiem, kad ir slikti, nevis paņemt tevi aiz matiem un nagiem, un velk no akača laukā. Es grimstu. Grimstu sevī, savā vientulībā un tā ir labi. Neatlocīt salocīto, neizsgludināt saburzīto... neko nepārstrādāt un nemēģināt no jauna. Jo priekš kam? Tāpat beigās visi nomirsim. Viss ko es gribētu, lai ļauj man lēni un mierīgi plūst sevī, netraucēt, nekādā gadījumā netraucēt, jo kad man gribēsies, es pati to pateikšu.
Visiem jau pierasts, kad runā par vardarbību ģimenē, bet tas joprojām ir apstrakti, jo ir tādi kā es, kuri klusi raud un griež vēnas tumsā.

Latvijas Bankas - Latvijas lepnums

https://www.reportingproject.net/occrp/index.php/ccwatch/cc-watch-indepth/2406-how-kurchenkos-offshores-worked

nezvaniet, nerakstiet, netraucējiet!
es te mēģinu būt laimīga un man pagaidām nesūdīgi sanāk..

The probe “will clearly delay the necessary exit of the government” from ''Citadele'', said James Oates, chief executive officer of Tallinn, Estonia-based investment adviser ''Cicero Capital'', in a phone interview. The government may have to pay an indemnity to a purchaser which “complicates the process and reduces the price,” he said. Latvia may lose as much as EUR 500 million of the money it used to rescue ''Parex'', central bank governor Ilmars Rimsevics said in January.

http://europa.eu/rapid/press-release_IP-14-454_en.htm

es klausos 'only lovers left alive' skanju celinju, un man gribas iet mezhaa vai vismaz kruumaajos un atgaazt galvu un varbuut ik pa laikam griezties un viegli paleekties un sasmarzhot dazhaadas smarzhas un klausiities, domaat par kosmosu, un dzert mezha zemenju likjieri no glaaziites. bet tajaa vietaa es seezhu pagrabstaava istabaa brixtonaa pie dzelzcelja tilta, kur man logam ir restes, maaja ir tuksha un auksta, aaraa ruuc mashiinas, kauc sireenas, nauda ietek kontos un pazuud no kontiem, visaadi viirieshi ar shlipseem un rokas pulkstenjiem, maaksliigas laipniibas.

es nezinu, vai ir taa, ka dziive ir viengabalaina peleeka realitaate, kur uzrodas portaali uz magjiskaam realitaateem, kaa dazhaadi televizori izkaisiiti pa pasauli. tu vinjus skaties un klausies un domaa, bet lai cik taalu tu skrietu un lai kaa tu maldiitos un meegjinaatu tur nokljuut, tas ir pret visiem dabas likumiem.

mani piemekleejis kaarteejais dziives guleeshanas posms, kad guleet shkjiet vissapraatiigaakaa pieeja dziivei. kad es buushu veca, es domaashu, kaa es jauna biju dusmiiga un griezos projaam un nost no taa, ko man vajadzeeja redzeet, un kaa es pa pusei neredzosha gaaju uz priekshu, un uz visu biju dusmiiga, taapec neko neredzeeju, liidz es nonaacu tik taalu un ilgi projaam no zemes, ka vairs bija neiespeejami zemi sasniegt ar tradicionaalajaam celjoshanas metodeem.

Tagad, kad braukšu tonīšus klausīties uz Stradiņiem, būs jānoprecizē kādas tur stāvvietas izmaksas īsti ir. Domājām un izdomājām, ka ar savu auto turp un atpakaļ būs ērtāk, nebūsim ne no viena atkarīgi. Cerams, ka Stradiņu teritorijā tomēr ir relatīvi droši auto atstāt, negribas nekādus pārsteigumus, teritorijā tomēr ir par knipucīti drošāk nekā kaut kur ceļmalā (nu ceļmalā es gan es neriskētu atstāt)
Jau pamazām ir skaidrs plāns arī tai otrdienai, kā un ko darīsim. Vēl tikai jānopērk pēcoperāciju josta un dzemdību komplekts (teicās jau, ka ir vēlams nav obligāts (nu tā arī ir vispār), bet nu mīļā miera labad tomēr jānopērk, lai neskatās šķībi)
Un bagāžniekā vēl varēs ielādēt kādu papildus drēbju/mantu somu, ja nu kas. Lai stāv.
Tagad, kad esmu pagulējusi vairāk par tām 4,5h, arī jūtos labāk. Esmu arī apradusi jau ar to domu, ka līdz otrdienai jāgaida. Galu galā mums abām arī vēl mazliet vajag laiciņu, lai sagatavotos šim lielajam notikuma tīri emocionāli, bērns tomēr tiks ierauts tā uzreiz pasaulē, nebūs ierastais ceļojums.

man šodien nestrādājas, bļ.
toties nupat izdomāju, a ja nu rīt karš, tad, ja jāizvēlas, ko darīt, iet pieteikties uz šaujamo un dungriņiem, vai pieliet bāku un mīt nahuj, es uzmestu monētu.

Par dārziņiem runājot. Mums te Mārupē ir pavisam interesanta tā sistēma. Tagad maija sākumā būs viena diena, kad varēs reģistrēt dārziņam visus 2013. gadā dzimušos. Tieši tajā konkrētajā dienā. Ir iespējams to darīt elektroniski un klātienē. Elektroniski skaitīs tikai tos e-pastus, kuri ir iekrituši sākot tieši ar plkst. 09:00, ja kāds atsūtīs ātrāk, tas netiks piereģistrēts.

pirmdien man bija MOMENTS
iedomājieties, gribu pa kreizi nogriezties no galvenās ielas. ieliņā, kurā man jāiebrauc stāv auto un mirkšķina labo. sāk braukt, nogriež man ceļu un pie stūres sēdošais onka (+- 45 gadi) kā tāda tīne parāda man mēli acīs skatoties!!!!!!!
sēdēju sasalusi un tad sāku kliegt - MĶ, Tu redzēji? viņš man parādīja mēli!!!!!
un viņa man atbild: nevar būt!!!1 te taču ir Vācija!

:DDDDD

vislaik kā atceros to onku ar izbāztu mēli tā man pārsteiguma moments ataust un ķiķins piemetas.

man ir talants un spēja, kad pavisam pavisam nekas nepatīk un pasaule ir neērta vieta, riteņbraukt uz svarīgiem biznesmītingiem svarīgās iestādēs lielās saulenēs, augstpapēžos un mēļas krāsas kleitēs, ļoti skaļi dziedot līdzi austiņās-skanošajam. tā, protams, ir viena dziesma uz atkārtojumu, kas rezonē ar mirklīgajām sajūtām (tā es mācos izstiept mirkļus, arī tos, kas man nepatīk). bieži šāda dziedāšana noved pie konkrētā dziedātāja satikšanas (tas lieliskais stāsts par kliegšanu "tā ir mana vaina tikai mana vaina" un ieskriešanu jurim krūtīs), bet šodien, lai arī skaļi un aizrautīgi, es ne-satiku klausāmo dziedātāju. (tas nebija juris, protams, jo spīd saule un jādzied popšits, bet vienalga.)
es jūtos kā apmānījusi likteni.

zīmulis neprot lasīt un ar telefonu rīkoties arī neprot.
Tad, kad es pajautāju kāpēc man kā menedžerim būtu jāgrib pievērsties testa automatizēšanai, vispirms bija klusums, pēc tam nervozi smiekli.
Tas nekas, ka Selenium ir minēts manā CV pirms pieciem gadiem. šobrīd blakus manam vārdam lieliem burtiem rakstīts: QA Manager.

"mācies lasīt" - divi vārdi, ko es atkārtoju atkal un atkal visiem saviem kolēģiem.

Varbūt kādam mājās vai kur citur ir Džordža Orvela "Dzīvnieku ferma"? 

Don’t mistake your ability to explain yourself as a sign of being “right.”

"НАМ ПОСТОЯННО ТВЕРДЯТ, что алкоголики безнадежны. Большинство по-настоящему интересных, энергичных и живых людей, которых я встречала, были алкоголиками. Я думаю, именно надежда заставляет людей пить."

/ http://esquire.ru/wil/tilda-swinton /

Jauks raksts par kādu notikumu štatos.

Īsā versija:
- Puisi regulāri pazemo;
- Puisis veic audioierakstu, kurā šis fakts tiek fiksēts, un kopā ar māti dodas pie skolas vadības;
- Puisim tiek izvirzītas apsūdzības par nelegāla ieraksta veikšanu.

Pats raksts: Special Ed. Student Records Audio Proof of Bullying, Threatened With Charges of Felony Wiretapping. Kā arī raksts no cita avota par to pašu atgadījumu. Šeit ir nedaudz nopietnāka analīze par apsūdzību pamatotību.

1. Interesanti, kāda šobrīd būtu attieksme un kādas būtu darbības, ja kāds skolnieks pie mums šādi rīkotos.

2. Pirmo rakstu manīju /.ā. Un manu uzmanību piesaistīja viens komentārs, kurš tad arī ir iemesls, kāpēc vispār šis ieraksts ir tapis. Protams, pie mums ieroči nav tik brīvi pieejami, kā štatos, bet viela pārdomām tik un tā.

( komentārs )


Update: Un, pirx iedvesmots, atstāšu šeit vēl vienu komentāru.

( ... )

Šodien paēdu nedaudz lielākas brokastis, nekā ierasts, bet uz pusdienlaiku ēst sāka gribēties nedaudz ātrāk, nekā parasti. Pēc pusdienām vēl ieēdu mazo launagu, bet tāpat izsalkums ir jau klāt. Lielā ēstgriba nevarētu būt saistīta ar to, ka tagad ir pilmēness? It kā neko savā dzīvē pēdējās dienās neesmu mainījis. Diez, es šodien vienīgais esmu tik badīgs?

Viņa zīmē, es lepojos. http://inesesnapdragon.weebly.com/gallery.html

let the good times roll

Dārgie cibieši,
man dikti gribētos palasīties Bila Braisona (Bill Bryson) sarakstīto "Notes from a Small Island". Centrālā bibliotēka nepiedāvā, un pirkt bez lasīšanas negribas. Varbūt kādam mājās ir, un tas kāds būtu ar mieru iedot man palasīt? Ja tā, rakstiet uz viapore pie inbox, būšu ļoti priecīga.

jaunā rajōna cilvēki ar mani runā. vienvakar man divas reizes garām nobrauca tāds omulīgs getō tusnis uz ričuka un abas reizes uzsauca "cheer up!", uz ko es neklapēju ar ausi. bet trešajā reizē, kas bija citu vakaru, tomēr novilku tādu pavisam nopietnu "why?", no kura trennuškotajam resnulim gandrīz vai sapinās kājas. tas laikam ir mūsu classic zaļumbaļļu pikaplaina ekvivalents - nu, tur "ko tik skumīga šovakar?" vai "pasmaidi" vai kas equally šarmā. kas uzjautrina, ka šie pikaplaini nav aizgājuši aizmirstībā, tātad, uz kādu viņi reāli ir nostrādājuši un varbūt, ka strādā vēl šobaltdien.

Kur nopirkt līmētās plāksnes(priede, egle). Veikalus zinu - dārgi, ceru ka varēsiet ieteikt lētāku varinatu Rīgā, vai Kurzemē.

ārdurvis, garāžas durvis un bēniņu dubļainos logus jau nomazgāju, tūlīt ķeršos klāt verandas stikla jumtam. ja paspēšu savest kārtībā viesu guļamistabas, izpucēt vannasistabu un nomazgāt visus verandas logus, būšu briesmīgi apmierināta.

retoriskais jautājums, kur ir mana mājkopēja?

uz vingrošanu gan šodien neaizbraucu, sarēķināju, ka pietiks man visādu fizisko aktivitāšu.

starp citu, es lasu, bet neko jaunu, to pašu.

Iemesls mazām svinībām. 1986.gada 16.aprīlī lībiešu labietis palkavnieks Muamars Kadāfi televīzijā parādīja mēli un paziņoja, ka baumas par viņa nāvi esot stipri pārspīlētas, ka riebīgie imperiālisti viņu nemūžam nenomočīs un lībieši par savu palkavnieku galvas uz ežām gatavi nolikt kaut tūlīt.

Tad nu iedzersim par likteņa ironiju!

vajag kaķu pārvadājamo būri, varbūt kādam stāv mājās lieks. labprāt atpirktu.

Interesē, kādi pārtikas/alkoholiski produkti Latvijā pieejami ar nosaukumu "Rūdolfs".
Zinu, ka ir LV ražoti bērnu biezeņi "Rūdolfs", varbūt esat manījuši vēl kaut ko? Nav svarīgi, kur ražots, galvenais, lai pieejams Latvijā.

o, institūta lielā, bijusī galvenā ēka kļuvusi par kinoaktrisi. pirmā loma - "māja, kurai izšauj logus".

pirmo reizi dzīvē ļāvu kādam mani uzkrāsot. tas ir druškai, kas mācās par makeup artisti. pirms tā visa pasākuma biju 100% pārliecināta, ka nekas tpt labs tur nesanāks, jo es tik ļoti esmu pieradusi kopš pirmsākumiem pie savas biezās kaķacs līnijas, ka sevi vispār savādāk uzkrāsotu nevaru iedomāties, bet nu ok. liekās, ka kādas 2.st viņa ņēmās ar manu seju, kamēr es tur gulēju un raustījos smieklos, un domās fantazēju, ka ēnas jau man tpt nepiestāv, un nāksies mājās pārkrāsot pa savam, lai vispār kādam rādītos acīs. bet kad viņa pabeidza un es galu galā saņēmos paskatīties spogulī, man bija žoklis līdz zemei, jo es izskatījos pēc pilnīgi cita cilvēka. viņa bija man iekrāsojusi ļoti spilgti lillā toņos acis, kas ideāli saderēja ar acu krāsu. un tādas kā lielas svītras, nu man grūti pastāstīt, bet es nespēju beigt uz sevi blenzt. kad aizgāju uz veikalu, likās, ka katrs garāmgājējs skatās uz mani :D pat kaimiņš nespēja beigt blenzt. abi tā skatās, skatās, pēkšņi šis, saka, lai es aizveru acis, jo šis grib labāk ievērtēt acu ēnas, nu aiztaisu acis, un gaidu un kā jūs domājat? šis ņem un mani nobučo :D

Pirmkārt, ceļā uz skaistāku sevi atkal esmu pamatīgi asteskaulu nobrāzusi, un, otrkārt, nupat atradu 2001. gada pierakstus, saskaņā ar kuriem mani miesīgie apkārtmēri līdz pat šai baltai dienai nav mainījušies ne par centimetru.
Un tad nafig es no nabaga asteskaulu moku, nu.

Iedvesmojoties no šī: http://www.adme.ru/vdohnovenie-919705/25-slov-kotoryh-net-v-russkom-yazyke-668555/
vineta uzrakstīja brīnišķīgu stāstiņu!

Reiz kāds morāli nenoturīgs vīrs nolēma veikt areodjarekputu ar kaimiņu sādžas priekšnieku. Diemžēl, viņam sanāca nopirkt kaķi maisā, jo sādžas priekšnieka laulātā izrādījās pilnīgi un galīgi bakkušana. Tomēr ir arī labā ziņa – viņu varēja pielikt pie plīts un vērot no mugurpuses. Pie tam gatavoja kaimiņu sieva lieliski un vīrs jau pirmajās vakariņās skaļi iesaucās – šemomodžamo! Savukārt kaimiņu sādžas priekšnieka sieva, pēc dabas būdama ilunga, kastroļus grabināja visnotaļ nikni, jo šī jau bija trešā reize, kad viņas laulātais bija veicis sievu apmaiņu un katru reizi viņai pagadījās ar vien ēdelīgāks un ēdelīgāks pagaidu vīrs. Tā nu viņa, veicot mājas soli, kala plānus, kā iešūt savam visnotaļ tuklajam pastāvīgajam vīram, bikses tā, lai ar viņu Karelu ar lielo K notiekas intīmo vietu rajonā.
Tajā laikā kaimiņu sādžas priekšnieks tecināja siekalu uz savas uz laiku iegūtās sievas klividža…un jau šajā brīdī nožēloja, ka tas būs kā tsudoku, poētiski izsakoties, un izpētīt pilnīgi visas sievietes vietas un vietiņas viņam pāris dienu laikā nebūs lemts. Un tas pat nekas, ka svešā sieva gatavoja tikai paleggus. Ja sievietei ir tāda klividža, zem kuras var vedrite pat visilgākā lietus laikā, tad ir piedodams tas, ka viņas māte pilnīgi noteikti nav bijusi kaijakumama pa kulinārijas līniju. Ja jūs jautāsiet, kā šajā situācijā jutās uz laiku pielaulātā, tad viņai bija pelinti. Jāteic, ka viņai savs īstais vīrs bija kā laijogeniks. Tagad, kad sieviete bija no tā prom veselus 500 metrus, viņa piepeši sailgojās pēc lauleņa. Kaimiņu sādžas priekšnieka vienistabas būdiņā bez pašiem saimniekiem un trīs govīm dzīvoja arī priekšnieka tante pa tēva līniju. Viņa sevi pozicionēja kā kualunkuizmo. Viņai viss bija vienalga, izņemot to, lai izskatītos pēc iespējas mahžāka pēc pārciestās kāju sēnītes. Tā nu viņa, kamēr brāļa dēls ar kaimiņa sievu lasīja kamasutru balsī, peldināja kājas vannītē un nodarbojās ar murrmu.
Rītā, kad bija nolemts mainīt sievas atpakaļ, mūsu morāli nenoturīgais vīrs bija totālā rhvē un pa miegam bļaustījās, ka vakardienas zupa bija ar laga piegaršu. Iemainītā sieva velti centās ar nilentika paņēmienu viņu uzmodonāt. Tā nu viņa uz mājām devās pati. Cauri drūmiem krūmiem, kur vienmēr pastāvēja draudi piedzīvot sendulu. Nē, nē uitvaajens nebūt nebija viņas aizraušanās. Tad jau labāk ar ulikkesbilenu, bet tuvāk civizilācijai. Kad sieviete bija izlīdusi no krūmiem, tad kāds viņu vibafnotoja. Pavisam netīšām, kā uzreiz attaisnojās morāli nenoturīgā vīra sieva, kura arī viena pati un kājām devās atpakaļ uz savu pastāvīgo laulātās pienākuma pildīšanas vietu. Kādu brīdi abas sievietes, līdzjūtīgi pavērās viena otrā…pēc tam iegrima smeldzīgā bokketo, pēc kura attapās tuvākajā krogā, līksmi cilājot medalus kausus un apspriežot savus laulātos draugus.
Kaimiņu sādžas priekšnieks domīgi vērās logā un viņam bija iestājies iktsuarpoks. Viņš bija izsalcis.
Bet morāli nenoturīgais vīrs, kad beidzot daļēji pietrausās kājās un izrāpoja uz lieveņa, kādu mirkli pakavējās ar skatienu uz krūmiem, vai no tiem neparādīsies cienītās klividža, bet pēc tam atmeta ar roku sāka apdomāt, ar ko iemainīt sievu uz nākamo nedēļas nogali.
Tāds, lūk, stāsts bez morāles.

Oficiaali slimoju kops marts 31 bet oficiaalaak kopsj novembris 2013 un seezju tagad slimniicas koridorii ar diagnozi - saliidzinot ar iepriekseejo izmekleejumu negatiiva dinamika - un ar katru pulseejienu galvaa aizvien vairaak saap viss saap auss un zobi un acs un sirds ka visur jaavelkas vienai un visu jaaspeej un tad saak saapeet praats kad saprotu ka par aarstiem un zaaleem esmu izteerejusi jau kaadu simtu un seezju rindaa kur man tuliit pateiks ka jaaiet opereet un tad es vispaar saaksju raudaat again kaadu piekto reizi sjodien jo veel tacju jeek asap jaaoperee muti pa kaadiem diviem simtiem un veel kaut kaa jaakrataas tajos trolejbusos un jaastaav uz divaam kaajaam un jaadod eest un sirds pilna ja man vinja vispaar ir tad pilna

Kā mēļo: "Labāk, lai tevi ienīst par to, kas tu esi, nekā mīl par to, kas tu izliecies, ka esi". Šķiet, es nekad neesmu gribējis būt tautisks, zolīds vai anastasietis.

šorīt biju uz tulkošanas pārbaudi, kas ietvēra arī mutisko tulkošanu. nekad iepriekš to nebiju darījusi, bet man pašai šķiet,ka veicās labi, katrā ziņā labāk, nekā biju domājusi. man ļoti patika. tagad domāju, kā varētu attīstīt mutiskās tulkošanas prasmi un ar to nodarboties naudas darbos.

Šodien ir briesmīga, briesmīga, nudien, un vēl ir tikai 10 no rīta. Braukšanā tikai un vienīgi putrojos, slāpu nost, braucu uz apmalēm, apdraudēju gājējus un vispār šausmas. Ka tā var būt pēc svētdienas stundas, kad braucu uz šosejas, aizvedu pati sevi uz citu pilsētu un izbraukāju pilsētas centru bez problēmām, nezinu. Instruktors saka, ka tas ir normāli, jo smadzenēm jāpierod pie visa apgūtā. Pēc braukšanas nolohojos, jo izrādījās, ka man nav līdzi darba atslēgas un mēs ar Natāliju netiekam ofisā, jo viņai atslēgu nav. Nācās zvanīt Andijam, kurš būs darbā tikai pēc pusdienām - bija jāņem taksis un jābrauc uz mājām pēc nolāpītās atslēgas. Kamēr nebijām ofisā, tikmēr trauksme - vienā no objektiem ir nepareizas durvis pievestas un izskatās, ka tā ir mana vaina. Ai, bļin, man jau bail domāt kas būs tālāk.

Sen nebija bijis neviens incants meils.

Raksta kāda Atika Vasermane:

--
Can I trust you? Email me for more Info

es ilgojos pēc noutpada ar autoseivu. jau daudzus, tiešām daudzus gadus ciešu no tā, ka man neatturami gribas rakstīt sīkas piezīmes noutpadā, un tad visnegaidītākajā un saldākajā brīdī kaut kas nokrašojas, un pats labums aiziet figu.

nav kaut kas tāds izdomāts?

wordpadu utt lūdzu nepiedāvāt. vajadzīgs notpads vai editpads vai kas tamlīdzīgs. kauns atzīties, bet es laikam pat spētu par to maksāt.

Dziļi sirdī es te katru dienu kaut ko ierakstu. IRL nesanāk, ja tā paskatās.

Toties šobrīd ļoti sevi mīlu. Man ir ieildzis romāns pašai ar sevi. ;) labāk vēlu nekā nekad. Pasaule uzreiz ir interesantāka, un daudzas jaunas dimensijas atklājas.

Es laikam šonakt nedaudz pagulēju. Kaut kā sanāca veiksmīgi ieriktēties segās un sešos spilvenos.
Pff, vēl tikai sešas dienas jāiztur!

"Man liekas , ka ziloņi ir ļoti gudri zvēri un atceras pāri nodarījumus, nez vai viņi tad darītu arēnā, ko ar tiem sarunajuši mākslinieki. Vai Jums nav ienācis prātā, ka viņiem tas varētu patikt,jo ir zvaigznes, kas tiek aprupēti, un ārstēti no iegūtām morālām un fiziskām traunam, kas iegūtas brīvībā."

kā īsti ir ar pašportreta jēdzienu fotogrāfijā?
ja es visu aparātu tur uzstādu, sakruķīju kā vajag, iekadrēju, iefokusēju u. tml., bet pogu paņem nospiež kāds cits, tad tas vairs neskaitās pašportrets? par autoru kļūst tas, kurš nospieda pogu?

atā atā velosipēds.

kā īsti ir ar pašportreta jēdzienu fotogrāfijā?
ja es visu aparātu tur uzstādu, sakruķīju kā vajag, iekadrēju, iefokusēju u. tml., bet pogu paņem nospiež kāds cits, tad tas vairs neskaitās pašportrets? par autoru kļūst tas, kurš nospieda pogu?

toties vakardien atklāju matu krāsošanas metodi, kas matus nokrāso vienā tonī - vispirms klāj krāsu uz matu galiem, un tikai pašās beigās - uz saknēm.
ak dievs, kā man iekšā viss vārās, es tos vīriešus vienkārši uzšķērdīšu. bet atpakaļ pie matiem, tātad - nokrāsojās tik glīti, ka kolēģes nebeidz vien priecāties. nu, vismaz kāds novērtē, maķ tvaju.