|
[08 Mar 2016|12:36am] |
"Es esmu šeit''- par spīti dažiem momentiem, kur ticamības moments ir low, man patika. Jā, es raudāju (nu bet loģiski, ja es raudu skatoties ziepenes pēdējā laikā), un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs.
Vēl es apriņķoju trīs lielus apļus pa puspilsētu, nobeidzot savas candyking končas, un pētīju māju fasādes kā pirmo reizi. Kaut kā tā iesākās mans astotais marts.
|
|
|
[08 Mar 2016|01:53am] |
|
Ok, nākamais mērķis ir "Mans tēvs baņķieris".
|
|
|
[08 Mar 2016|09:10am] |
|
vakarnakts pirmā īstā iepazīšanās ar rajonu: nāk divi mazliet aizdomīgi tipi mēreni līgojoties no Brīvības ielas puses un pajautā man, kur ir Brīvības iela. Tas ir kā gandrīz kā tajā padomju filmā, kur nakts vidū pajautā, kur ir bibliotēka. Mulsi paskatījos un norādīju, ka viņi tikko no turienes ir atnākuši. Par laimi, ar to mūsu interaction beidzās.
|
|
|
[08 Mar 2016|09:13am] |
|
vēl jāpiebilst, ka vakarnakt pilsēta mudžēja kā pirms Lielās Sazvērestības. smaidīgi vīriešcilvēki ar tulpēm visapkārt.
|
|
|
[08 Mar 2016|06:17pm] |
|
mana astotā marta rezumē.
es nesaņēmu nevienu lakstu.
es saņēmu zvanu no tēta deviņos no rīta.
es vienītī dzeru savu Cafe de Paris ar mango garšu un man ir skropstas kā govij, jo man iekoda kaut kāda muša un es sagribēju tās pieaudzēt. bet man patīk. man tikai nepatīk, ka man nav neviena laksta no vīriešdzimtes pārstāvjiem. bet laikam jāpierod- tāda ir tā šķirto dāmu dzīve. varbūt man būs četrdesmit kaķi, kas apgrauzīs manus kaulus, kad es nomiršu viena savā dzīvoklī. ā, nu ok. man pagaidām ir divdesmit pieci. bet pēc padomju laika mērauklas es jau esmu gan vecmeita. tādi man tie balsstiesību svētki.
|
|