Šodien atvēru somu, un man pavērās visai ''īptnējs'' skats. Vienā čupā atradās - zili pumpaina pidžamma, mūžam uzticīgā zobubirste, pusizlasītā Kafkas ''Pils'', mana fucked up liecība, mīļākā spēle iz bērnības - ''Cirks'', tukšs naudas maks, crazy apzīmēts auduma maisiņš, vecās ''daimondu'' saulesbrilles (khmmm, kuras es principā nenēsāju) un neskaitāmas dažāda veida un krāsas saņurcītas (un piešņaukātas arīdzan) salvetes....

Šito visu izgāzu uz gultas un nezinu, ko ar to visu haosu darīt

Jo vairāk valodas zināsi, jo augstāk Bābeles tornī tiksi...

Dažkārt esmu tik lieliska, ka nav kur likties! Man jau ir otrais auskaru pāris, taču nav ausīs izdurti caurumi, tāds zomg.....

Tāds tukšums galvā, ka varu pat dzirdēt kā tur pūš vējš.....

Valerie Mainwaring ''Beach''
vairāk

Tagad es netikai nesaprotu Latvijas valdību, bet arīdzan Latvijas laikapstākļus...

Cik fooorši ir pl. 02:08 ieiet vannasistabā un konstatēt faktu:

BLJAĢ, ATKAL NAV SILTAIS ŪDENS!

''You're young, you're drunk, you're in bed, you have knives; shit happens.'' (Angelina Jolie)

My journey strarts at:

 pl.18:00  raitā solī devos uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur piekritu izpalīdzēt ''cilvēku ganīšanā'' (tikai neizlasi ''gānīšanā'', lol). Jāteic, ka nekas trakāks par stāvēšanu 5h uz kājām nevar būt. Pēdas ar laiku atmirst, bet toties sāk sāpēt mugurkauls, un tas nebūt nav  patīkami. Vēl mani pārsteidza tas, ka šo piecu stundu laikā nesastapu nevienu pazīstamu cilvēku; ne tikai tas vien, ka mans paziņu loks ir visai neliels, bet fakts arīdzan tas, ka latvieši ir arvien mazāk ieinteresēti Latvijas vēsturē, un pie tam vēl naktī. Kā reiz Aņa man īsziņā rakstīja: Vēsture ir anāla. Un vēl ko es novēroju - cilvēki ir tik garlaicīgi, vienveidīgi, vērojot tās masas, kas plūst šurpu turpu, cilvēki tajās bija tik ļoti ''nekādi'', ka tas mazliet pat biedēja, bet varbūt tas ir tikai manas nelielās kautkādas motherfucker pārākuma izjūtas dēļ. Nez.....

After 5h of just standing:
Manā ''kompānijā'' radās tādi, kas teciņus vien, pēc šiem pārdzīvojumiem aizlaidās mājās uz savām gultiņām (dažs labs, nākošā rītā vēlējās pat ieplānojis bija doties uz jogu). Kritušie atkritēji, ha. Bet Laiņuks ar diviem kompanjoniem un no stāvēšanas iegūtajām plakanpēdam, raitā solī devās uz Andrejsalu, kur jancīgas vācu folkgrupas pavadījumā izlēkājās uz nebēdu. Izdejojās pie/atpūtās uz frīkbaika, kaut kādā Andrejsalas šķūnī. ''...un man sāka likties, ka patiesībā nekādas vieliņas, kuras cilvēki lieto, lai justos labi, viņiem nav vajadzīgas. lai būtu laimīgs, bieži vien pietiek ar alus glāzi un dejošanu.'' - Aņa. bet manā gadījumā nebija pat alus. Un izsēdējās Daugavas krastmalā gudri vāroties (kā vienmēr)...Bet ap trijiem naktī, vienkārši bija jādodas tālāk. Vienkārši uz priekšu.... neatskatoties.....

Something strange and real is in the air:
Tālāk ceļš veda gar Rīgas kanālmalu, kur šekureku zālītē vientuļi stāvēja krēsls, vienkāršs metāla, bet sarežģītu domu krēsls. Lūk, tā tas izskatījās:

Tur es nosēdēju veselu stundu, filosofiski pļāpājot un gvelžot savas gudrības diviem zālājā sēdošiem cilvēkiem (kas manī arī klausijās, he,he). Šonakt man patika runāt. Jutos kā Mozus runājot uz tautu, kas viņā ieklusījās. Lai gan mana tauta tobrīd bija tikai 2 cilvēki (vai pagaidām tikai 2 cilvēki). Bet ar laiku mute paliek sausa, tādēļ jādodas remdēt slāpes......

Walk, walk, and again walk...
Hmmm, iestājās apmulsums kur doties, tā mēs  vienkārši gājām (beigās iznāca kaut kas līdzīgs maniakālas depresijas 8. formai )...Ejot pa Vecrīgas bruģi, pēkšņi, tieši tajā momentā, kad gājām garām, nez no kurienes klusi sāka skanēt Prāta Vētras ''Neatgriešanās'', un kā noskaidrojām, šī skaņa nāca no ventilācijas šahtas. Tā mēs pieliekušās klausijāmies, un mūs savkārt ar miglainu un izbrīnītu skatienu nopētīja garāmejošs ''vēl viens nakts izbaudītājs'' (sauksim to tā). Tālak izlēmām doties uz klubu ''Cuba'', bet pa ceļam, Laiņuku patīkami saviļņoja šāds skats:

Šitā likās man vislabākā Muzeju nakts ideja - foto izstāde Vecrīgas sirdī visu nakti. Un tās bildes.....tās bildes....., hmmmm, tās jāredz katram pašam. Es pat šovakar neļaunojos un vienu inlove pārīti, kas skaraidīja un ķēra viens otru šajos foto labirintos, lai jau.....''Cubā'' iegājām un uzturējāmies tikai labi ja 5 min., jo iekšā mūzika bija neizturami skaļa ( - ''Pagaidi, ko tu teici?'' -vismaz x10), tikai tādēļ lai to dzirdētu tizleņi un identiski vienādo čiksu bars uz terases.....Ai, bet.....rīts vēl tikai sācies... ;)

It's time for breakfast:
Ap 04:16 atradāmies diennakts ''Double Coffe'', pretīm ''Roxy'' , dabūjām sēdēt tizlās vietās, jo bija daudz cilvēku. Vislaik kaitinoši tās ''Roxy'' lāzergaismiņas spēlējās pa manu seju + vēl spilgtā lustra tieši virs manas galvas. Protams, kā vienmēr, ''Double Coffe'' izcēlās ar ātro apkalpošanu, šajā brīdī varēja jau pamanīt, ka tuvumā atrodas miega pele, kas tajā brīdī laikam vēl tomēr tusēja ''Roxy''. Gaidot brokastiņas, ārā sākās lietus, riktīgs lietus, to pamanīju tikai tad, kad sāka likties aizdomīgi, ka cilvēki ārpusē visbiežāk nevis gāja, bet gan  skrēja...Rīta kross, ha... Tā feinā apkalpe galīgi nokaitināja, un tad, kad maksājām (blje, bija jāpiemaksā 1,89Ls par nakts apkalpi), sanāca tā, ka būtu jāgaida atlikums, bet bija tāds pooofiggg. Vienubrīdi gribējām pat uzzīmēt vidējo pirkstu uz čeka, bet tālāk par ideju tas netapa... Gan jau ka dzīvē vēl tā noderēs...Un lietus bija beidzies.

Long way to home:
pl. 05:47 pienāca 11. autobuss....Kluss un lēns, tas pamazām tuvināja manām mājām. Pie manas pieturas pa nakti bija izveidojusies tik liela peļķe, ka autobuss tai cauri izpeldēja kā kuģis. Ienākot dzīvoklī, saktos - māte jau šiverējas apkārt ( un veltīja tādu smieklīgu smaidiņu man), viņai šodien uz darbu. Bet es.... Pastāstīju pāris savas nakts piedzīvojumus mātei, un domīgi raudzījos uz gultu. Tad atcerējos, ka man taču iedeva novēlotu vārdadienas dāvanu. ''Rapas'' papīra maisiņā atradu - Rūtas Mežavilkas dzejoļu krājumu ''Ikdienas dzīves dzeja''...Palasīju un devos ļoti salkani saldā miegā. Āmen.

Ejot pa kādu no
daudzajām ielām, tās visas ir līdzīgas - visur
braukalē dzelzs mehānismi, un visas
apbūvētas taisnstūrveida betona celtnēm,
un tas ir skaisti,
un gaisma ir viss, ko es redzu.

The end:
Blah, blah, blah, the end...

"Vācijas rietumdaļas pilsētā Vendenē kāds astoņpadsmit gadus vecs jaunietis savas mājas pagrabā, produktu saldētavā, nejauši uzgājis trīs zīdaiņu līķus. Meklējot ēdienu, puisis nolēma saldētavā ieviest kārtību un iztīrīt to no produktiem, kuru derīgumu termiņš bija beidzies. Aizracies līdz zemākajam saldētavas plauktam, jaunietis ieraudzījis plastmasas maisiņu saini, no kura laukā rēgojās bērna galva un roka. Saldētavas kastē jaunietis atradis vēl divus saiņus, kuros atradās divi citi zīdaiņu līķi. Viena bērna mirstīgās atliekas bija ietītas dvielī, otra – 1988.gada avīzē. "Varam tikai pateikt, ka viens no zīdaiņa līķiem bija ietīts 1988.gada decembra mēneša avīzē. Pieļaujam iespēju, ka noziegums noticis tajā laikā. Tomēr, ņemot vērā visus apstākļus un lietiskos pierādījumus, gribētos ticēt, ka bērni tomēr ir dzimuši dažādos laikos. Nedomājam, ka tie varētu būt bijuši trīnīši," stāsta izmeklēšanas nodaļas vadītājs Herberts Fingerhūts. Jaunietis kopā ar 24 gadus veco māsu savu atradumu uzrādīja vecākiem, kad tie pārradās mājās. Paklausot vecākās meitas ierosinājumam, jaunieša māte (44 g.v.) tajā pašā vakarā vīra un meitas pavadībā ieradās policijas iecirknī un padevās varas pārstāvjiem. Sieviete atrodas apcietinājumā, un viņai jau ir izvirzītas apsūdzības trīs slepkavībās. Kā ziņo policijas pārstāvji, sieviete atrodas šoka stāvoklī un pagaidām nevar sakarīgi atbildēt uz jautājumiem. Policija veic izmeklēšanu un iztaujā radiniekus un kaimiņus, savukārt bērnu līķus pēta tiesu medicīnas eksperti.
Pēdējā laikā Vācijā ir notikuši vairāki līdzīgi jaundzimušo nogalināšanas gadījumi, un jauno māmiņu noslepkavoto zīdaiņu slēpšanas vilnis šokējis vāciešu sabiedrību, kā arī izraisījis asas sociālpolitiskās diskusijas.
Pārsvarā zīdaiņus nogalinājušās mātes nāk no Vācijas nabadzīgākajiem austrumu rajoniem. 2006.gadā kādai sievietei tika piespriesta brīvības atņemšana uz 15 gadiem par savu astoņu jaundzimušo nogalināšanu. 2008.gada janvāri 28 gadus veca vāciete tika apsūdzēta slepkavībā, kad viņas mājā tika atrasti trīs jaundzimušo bērnu līķi, bet februārī jaundzimušā līķis tika atrasts kādas privātmājas pagrabā. /LETA/

Es nesaprotu, dzīvojam taču ''izcilo'' atklājumu laikmetā, ir pieejama 101 kontracepcijas metode, bet piedodiet, šī zemsiska rīcība pārspēj pat viduslaikos notikušo. Labi, ja nekādi savādāk nevari, tad pēc zīdaiņa nobeigšanas, taču aproc viņu, nevis, žēlīgs Dievs, gadu demitiem turi tos savā saldētavā. VIŅI NEKAD VAIRS NEATMODĪSIES. Bet acīmredzot, šīm trūcīgajām ģimenēm, kurām trūkst ne tikai nauda, bet arī prāts, izveidojas kaut kāda īpatnēja ''cerība''. Savādāk es šo fenomenu nespēju izskaidrot.
Ja šajā lietā galvenokārt vainojamas finansiālas grūtības, tad kas tik vēl nesagaida nabaga latviešus...
Varu derēt, ka man kāds jautās - vai tevi tas uztrauc? Jā, pie velna, uztrauc gan... Es vairs nespēju dzīvot šajā nežēlībā visapkārt, visi aiz kaut kādas stulbas bezdarbības, dīkdienības nīkst nost un velk sev līdzi maksimāli visus. Cilvēks nav spējīgs dzīvot bez kara, un karš salīdzinoši ar šiem ''mazajiem'' notikumiem (kas tik vairojas un vairojas) ir mazs un melns. Lūk, ko ir atnesis tehnoloģiju laikmets - dīkdienību un trulumu. Nauda ir viss. Cilvēks ir nekas. Nožēlojami, n-o-ž-ē-l-o-j-a-m-i.....