kad gribu ar kādu parunāt, neviens ar mani nerunā....
current song: Rooney - Sleep Song
Šodiena ir pretty šaizīga diena, ne tikai laikapstākļu ziņā.
Nokāpjot pagrabā vispār sagaidīju superīgu pārsteigumu - ūdens līdz ceļgaliem. Nācās iet pakaļ pumpim un sūknēt ārā daudz vai maz - kārtējais apliecinājums tam, ka dzīvoju laukos. Un laikam man izdevās noskaidrot no kā man ir bail - 1) auksta ūdens, kas pat rokas rauj krampī; 2) ūdens, kas gandrīz smeļas pāri zābaku malām; 3) telpas ar zemiem giestiem, kurā turklāt ir ūdens; 4) ieslēgt elektrību šādā telpā. Galu galā veiksmīgi izcīnijusies ar šo jezgu jutos baigi apmierināta ar paveikto.
Tad paņēmu kompi (kuru starp citu, māsa no manis slēpj (bet es zinu kur), jo pēc viņas domām, manas vainas dēļ sadega vecais dators), e-pastā izlasīju jaukāko šisdienas ziņu, ka man atteikta Erasmus stipendija (gribētos gan redzēt tos skaistuļus, kas brauks, jo piedodiet man, bet es mācos ļoti labi un tas brauciens man arī mācību ziņā ir/bija sasodīti svarīgs). Tā, ka sanāk šis pirmais tāds īstenais akmens manā lauciņā, tādēļ šodien sajutos makten sūdīgi, un par katrām varītēm izvairījos no mācīšanās. Un uznāca pilnīga vienaldzība par kursa darbu, kas jānodod pavisam sasodīti drīz. Līdz ar to tas viss atkal vedināja uz tradicionālajām 20-gadnieku pārdomām (vismaz man tā šķiet) - ko es daru, kam tas vajadzīgs un vai tas ir vajadzīgs man? Jo vispār man nav saprašanas, kad es pēdējoreiz būtu izdarījusi kaut ko tā īsti sevis dēļ. Un vēl makten daudz čīkstējamo domu nāca virsū. ( a ko cilvēkam - vienpatim, padarīsi?) Kā parasti gribējās jau kādam pačinkstēt, bet kaut kā nebūt saņēmos un tikai tīri sakarīgi iztraucēju vienu cilvēku. Bet šodiena man likās kā radīta draudzīgām apcerēm par visu šito sasodīto dzīvi'n'stuff, bet nu ne kā.... lai gan diena jau vēl nav beigusies.