Atmiņas

Šodien atnākot mājās, skatos māte rosās, tik daudz mantu jau bija sakrāmējusi pa kastēm. Nezinu kā iesākās aruna par manu bērnību, tas nav svarīgi. Māte man stāstīja, ka tā ziema, kad es piedzimu, bija silta. Es jautāju - vai mēs gājām pastaigāties. Mamma atbildēja, ka ik pa laikam kopā izgājām uz balkona, jo tolaik bērnu ratiņi negāja liftā (es dzīvoju 7. stāvā, you know what I mean)....Viņa teca, ka manas zaļi/zaļi/zaļās acis tik labi saskaņojās ar apkārtējo meža fonu... Šīs nelielās atmiņas bija tik jaukas, jo māte vispār reti ko stāsta par manu bērnību. Laikam jau tāpēc, ka daļēji biju meža bērns, Gaujā mani tikai silti apģērba un palaida savā vaļā - pasaulē, kura vēl nebija pārpilna visādiem ''Ivariem'', bet lai gan man bija uzticamais uzraugs - vācu aitu suns Dadzis (policijas suns, ārkātīgi gudrs, tas kā viņš nonāca pie mums ir vesels, garš stāsts; cits stāsts)....... Eh, ienīstu pasauli, tā ar laiku visu tev atņem. Nav vairs Dadža, nav Gaujas, nav ''Rīgas māju''... Nav vairs manas sirds, jo tā tika sadalīta tām personām un vietām, kuru vairs nav...