faaaaak, bljaaa, shit, damned............

''Psiho pilna pasaule!'', reiz iekliedzās 5. tramvaja vadītāja. Kopš tā brīža šis teiciens nepamet manu prātu. Un vai zini kapēc? Tapēc ka tas patiešām raksturo pašreizējo nolāpītās pasaules stāvokli!

Bet pēc kā tu vari spriest, ka tu esi tas ''normālais''? (ko vispār mūsdienās apzīmē ar jēdzienu ''normāls''... wtf?). Šodien (pēc ilgiem laikiem, he, he) bija iespēja pablenzt TV ekrānā, konkrēti šoreiz notēmēju uz MTV. Jāsaka tā: ''Bļeģ, trūkst vārdu!'' Sajūta tāda, ka es esmu galīgi stulba, veca, atpalikusi muļķe. Un jāteic, ka tagad es visu apjēdzu..... To kas notiek apkārt.... Sapratu to, ka pamatvērtība Nr.1 ir sekss (nu tas arī tiesa agrāk bija man pamanāms, to vienkārši nevar nepamanīt) t.i. drāšanās ar pēc iespējas vairāk ''objektiem'' (Mīlestība, blje, kas tā tāda?), tusēšana - vienalga kur, tikai lai tur būtu alkohols (DAUDZ)un protams skaistas meitenes/puiši, ņirgāšanās par Dievu un reliģijām vispār (it īpaši izpaužas reklāmās) un vēl varētu pieskaitīt, pārāko uztraukumu par savu izskatu, nu tādā jocīgā formā (sačakarē sevi cik vien maksimāli vari). Un tas ir viss! Kapēc, kapēc es piedzimu tik nožēlojamā laikmetā..........damned....

Aaa... Kulminācija visam bija šodien tramvajā. Divas meitenītes, ap gadiem 13, 14 (atvainojos par neprecizitāti, ja gadījumā viņām bija ap 10), ar vismaz divās krāsās krāsotiem matiem, pufaikās (ziniet taču, nu visi kakti pilni ar tādām)uz visu skaļāko, ko viņu krutais mobilais atļauj, klusījās kādu gaudojošu R&B gabalu, kaut kas Beyonce stilā. It kā nekas īpašs, pierasts jau, bet pats traģiskākais, ka viņas sāka dziedāt līdzi (omfg!). Tik izjusti, ar emocijām, it kā šī dziesma viņu dzīvē ir viss..... Tad viņas pagriezās uz manu pusi (es sēdēju tālāk aiz viņām, tramvajs bija diezgan tukšs), pārtrauca dziedāt un izslēdza telefonu. Jautājums - ko viņas ieraudzīja manā sejā? Nežēlīgas ciešanas vai arī ''goda/vārds/izsmērēšu/jūs/pa/sienu'' skatienu. Vai abus kopā (?!)

Vispār labākais ko vari darīt pēc skolas/darba/u.c. ir iet gulēt. Un Dievs vien zin, kurā gadsimtā tu pamodīsies, tad kad atvērsi acis.......

Aaa...

Šeku reku 15. decembrī gadījās apmeklēt ''svaigo'' izrādi DRAKULA.SVEŠĀS ASINIS. Tad nu pāris idejas būs noslāņojušās manā galvā.

Ar ko sākt - labo vai slikto?
 
Nu labi, kā allaž ar slikto. Nepatika - tas, ka trūka sižeta, tas atgādināja nevis rokmūziklu, bet gan kaut kādu ar šovu apdarinātu, efektiem pārbagātu rokkoncertu. Šoreiz nepiesiešos libreta autoram, jo vārdus vinkārši neklausījus (cik nu klausījos - kārtējais poētiskais sviests, nekā īpaša)un būtībā visu aizēnoja mūzika. Nepatika dažu labu aktieru tēlojums.....Un visvairāk nepatika muļķīgais simbolisms, nu tas bija totāli garām.

Bet, ja pa labam. Viennozīmīgi laba mūzika, respect Vilcānam. (nabaga tantiņas, teātra mīles, viņām noteikti tas bija netiekai garīgs pārdzīvojums, bet visnotaļ arī fizisks, mūzika bija diezgan skaļa jāteic). Bet viena ideja aizniedza manu dvēseli, proti, vai būt mūžīgi jaunam un dzīvam ir laime? Vai zemapziņā mēz visi tomēr netiecamies uz nāvi. Te nāk prātā vampīra Lestata (filma ''Intervija ar vampīru'') vārdi, kas arī bija citēti izrādes programmiņā: Pasaule mainās, mēs - nē, un tā ir likteņa ironija, ka tieši šī mūžīgā patstāvība mūs nogalina. Un mans prāts sliecas domāt par to, ka vispār depresīvais vampīra tēls tika radīts tikai tādēļ, lai parādītu cik būtībā iznīcinoša ir dzīve, cik smagi ir dzīvot gadsimtiem ilgi - pārdzīvot slimības, atklājumus, karus u.c., bet pats galevenais pārdzīvot vairākas sabiedības. Cilvēki - viņu vājības, smiekli, naids, izvirtība, nauda utt. Personīgi man tas ir smags pārbaudījums jau tagad.

Negribu mūžīgu dzīvi, negribu..................

P.S. Man garšo asinis, muahaaaaaaaaa