So beautiful night...

My journey strarts at:

 pl.18:00  raitā solī devos uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur piekritu izpalīdzēt ''cilvēku ganīšanā'' (tikai neizlasi ''gānīšanā'', lol). Jāteic, ka nekas trakāks par stāvēšanu 5h uz kājām nevar būt. Pēdas ar laiku atmirst, bet toties sāk sāpēt mugurkauls, un tas nebūt nav  patīkami. Vēl mani pārsteidza tas, ka šo piecu stundu laikā nesastapu nevienu pazīstamu cilvēku; ne tikai tas vien, ka mans paziņu loks ir visai neliels, bet fakts arīdzan tas, ka latvieši ir arvien mazāk ieinteresēti Latvijas vēsturē, un pie tam vēl naktī. Kā reiz Aņa man īsziņā rakstīja: Vēsture ir anāla. Un vēl ko es novēroju - cilvēki ir tik garlaicīgi, vienveidīgi, vērojot tās masas, kas plūst šurpu turpu, cilvēki tajās bija tik ļoti ''nekādi'', ka tas mazliet pat biedēja, bet varbūt tas ir tikai manas nelielās kautkādas motherfucker pārākuma izjūtas dēļ. Nez.....

After 5h of just standing:
Manā ''kompānijā'' radās tādi, kas teciņus vien, pēc šiem pārdzīvojumiem aizlaidās mājās uz savām gultiņām (dažs labs, nākošā rītā vēlējās pat ieplānojis bija doties uz jogu). Kritušie atkritēji, ha. Bet Laiņuks ar diviem kompanjoniem un no stāvēšanas iegūtajām plakanpēdam, raitā solī devās uz Andrejsalu, kur jancīgas vācu folkgrupas pavadījumā izlēkājās uz nebēdu. Izdejojās pie/atpūtās uz frīkbaika, kaut kādā Andrejsalas šķūnī. ''...un man sāka likties, ka patiesībā nekādas vieliņas, kuras cilvēki lieto, lai justos labi, viņiem nav vajadzīgas. lai būtu laimīgs, bieži vien pietiek ar alus glāzi un dejošanu.'' - Aņa. bet manā gadījumā nebija pat alus. Un izsēdējās Daugavas krastmalā gudri vāroties (kā vienmēr)...Bet ap trijiem naktī, vienkārši bija jādodas tālāk. Vienkārši uz priekšu.... neatskatoties.....

Something strange and real is in the air:
Tālāk ceļš veda gar Rīgas kanālmalu, kur šekureku zālītē vientuļi stāvēja krēsls, vienkāršs metāla, bet sarežģītu domu krēsls. Lūk, tā tas izskatījās:

Tur es nosēdēju veselu stundu, filosofiski pļāpājot un gvelžot savas gudrības diviem zālājā sēdošiem cilvēkiem (kas manī arī klausijās, he,he). Šonakt man patika runāt. Jutos kā Mozus runājot uz tautu, kas viņā ieklusījās. Lai gan mana tauta tobrīd bija tikai 2 cilvēki (vai pagaidām tikai 2 cilvēki). Bet ar laiku mute paliek sausa, tādēļ jādodas remdēt slāpes......

Walk, walk, and again walk...
Hmmm, iestājās apmulsums kur doties, tā mēs  vienkārši gājām (beigās iznāca kaut kas līdzīgs maniakālas depresijas 8. formai )...Ejot pa Vecrīgas bruģi, pēkšņi, tieši tajā momentā, kad gājām garām, nez no kurienes klusi sāka skanēt Prāta Vētras ''Neatgriešanās'', un kā noskaidrojām, šī skaņa nāca no ventilācijas šahtas. Tā mēs pieliekušās klausijāmies, un mūs savkārt ar miglainu un izbrīnītu skatienu nopētīja garāmejošs ''vēl viens nakts izbaudītājs'' (sauksim to tā). Tālak izlēmām doties uz klubu ''Cuba'', bet pa ceļam, Laiņuku patīkami saviļņoja šāds skats:

Šitā likās man vislabākā Muzeju nakts ideja - foto izstāde Vecrīgas sirdī visu nakti. Un tās bildes.....tās bildes....., hmmmm, tās jāredz katram pašam. Es pat šovakar neļaunojos un vienu inlove pārīti, kas skaraidīja un ķēra viens otru šajos foto labirintos, lai jau.....''Cubā'' iegājām un uzturējāmies tikai labi ja 5 min., jo iekšā mūzika bija neizturami skaļa ( - ''Pagaidi, ko tu teici?'' -vismaz x10), tikai tādēļ lai to dzirdētu tizleņi un identiski vienādo čiksu bars uz terases.....Ai, bet.....rīts vēl tikai sācies... ;)

It's time for breakfast:
Ap 04:16 atradāmies diennakts ''Double Coffe'', pretīm ''Roxy'' , dabūjām sēdēt tizlās vietās, jo bija daudz cilvēku. Vislaik kaitinoši tās ''Roxy'' lāzergaismiņas spēlējās pa manu seju + vēl spilgtā lustra tieši virs manas galvas. Protams, kā vienmēr, ''Double Coffe'' izcēlās ar ātro apkalpošanu, šajā brīdī varēja jau pamanīt, ka tuvumā atrodas miega pele, kas tajā brīdī laikam vēl tomēr tusēja ''Roxy''. Gaidot brokastiņas, ārā sākās lietus, riktīgs lietus, to pamanīju tikai tad, kad sāka likties aizdomīgi, ka cilvēki ārpusē visbiežāk nevis gāja, bet gan  skrēja...Rīta kross, ha... Tā feinā apkalpe galīgi nokaitināja, un tad, kad maksājām (blje, bija jāpiemaksā 1,89Ls par nakts apkalpi), sanāca tā, ka būtu jāgaida atlikums, bet bija tāds pooofiggg. Vienubrīdi gribējām pat uzzīmēt vidējo pirkstu uz čeka, bet tālāk par ideju tas netapa... Gan jau ka dzīvē vēl tā noderēs...Un lietus bija beidzies.

Long way to home:
pl. 05:47 pienāca 11. autobuss....Kluss un lēns, tas pamazām tuvināja manām mājām. Pie manas pieturas pa nakti bija izveidojusies tik liela peļķe, ka autobuss tai cauri izpeldēja kā kuģis. Ienākot dzīvoklī, saktos - māte jau šiverējas apkārt ( un veltīja tādu smieklīgu smaidiņu man), viņai šodien uz darbu. Bet es.... Pastāstīju pāris savas nakts piedzīvojumus mātei, un domīgi raudzījos uz gultu. Tad atcerējos, ka man taču iedeva novēlotu vārdadienas dāvanu. ''Rapas'' papīra maisiņā atradu - Rūtas Mežavilkas dzejoļu krājumu ''Ikdienas dzīves dzeja''...Palasīju un devos ļoti salkani saldā miegā. Āmen.

Ejot pa kādu no
daudzajām ielām, tās visas ir līdzīgas - visur
braukalē dzelzs mehānismi, un visas
apbūvētas taisnstūrveida betona celtnēm,
un tas ir skaisti,
un gaisma ir viss, ko es redzu.

The end:
Blah, blah, blah, the end...