Šodien negribas darbā strādāt tāpat kā vakar. Un vakar beidzot aiz tās garlaicības sāku lasīt "Krēslu", kas jau man plauktā kādas 3 nedēļas stāvēja. Un visi nevarēja saprast kā tas var būt, ka vēl nesmu to izlasījusi. Jā, jā, tagad lasu un ļoti veikli. Ir jau stipri pāri pusi un domāju, ka vakaram būs cauri! Tā ir mani paņēmusi. Ja būtu mājās, notiekti lasītu no vietas pat nepaēdot un nepadzerot. Šoreiz gan atļaujos esot darbā arī nedaudz pastrādāt un pat te ielīst, hehe.

Un vel es krekšķu un šņaukājos.

Un vēl - apceru dzīves netaisnības. Kā liktens izrikojas... Bet ir labi padoties un ticēt viņam.

Šodien paliek 10 dienas, kopš esmu tante. Ne ar lielo "T", jo tas pieder māsīcas māsai, bet man ar mazo "t", jo man arī patīk šis tituls. Māsīcai piedzima maziņais brīnumiņš. Beidzot mūsu ģimene paplašinās. Tikai uzvārds gan cits. Un pie tam tagad mūsu asinis vēl vairāks sajaucas - latviešu un vācu asinīm klāt nāk itāļi!:)

Šodiena tāda nekāda. Bet vispār salda. Un balta. Un sniegota. Ļoti. Izgāju ārā līdz darbam, attaisīju saldumu kārbu no Vācijas, izrādījās mazie pūslīši bija saspiedušies. Vissabojātākos es apēdu!:p Tad tur arī izstāstīju kā man gāja. Pēc tam uz veco darbau arī ar pūslīšiem. Intai kā par brīnumu garšoja! Arī tur atrādījos ar papēdīšiem un stāstiem par Vāciju.
Vakars AEGEE Šreka stilā. Smieklu pilnas vētras, plānu kalšana dzimenei un Jāņiem. Un jā, tagad esmu pilntiesīga AEGEE biedre. Jāiet tik safočēties, izgriezt un ielīmēt bildi Membership kartē un viss notiek!
Tikai slēdziens, ka vajadzīgi kontakti un gribēšana. Pārējais tad ir easy!:)

Jā, un vispār esmu pārlaimīga par to, ka ārā ir mīnusi un daudz, daudz sniega!!! Tā ir Latvija un mājas!:)

Jā, esmu atpakaļ. Nedēļa ir pagājusi un nodzīvota daļējā pavsarī Vācijā. Bet tāpat tur ir auksts. Visu laiku salīdzināju ar Itāliju pagājušajā gadā. Nu, un vispār nevar salīdzināt. Jo tik dažādas valstis. Vācijā man nebija kultūršoks. Tikai vācu valoda no kuras tikai sasveicināšanās un "paldies+lūdzu" frāzes zināmas. Ar to pietika, lai izdzīvotu un saprastu, ka vācu valoda, lai gan it kā rit man asinīs kaut kādā ceturtajā daļā, tomēr galīgi nesaista un laikam pat nepatīk.
Katru nakti unikāla gulēšana unikālā četrguļamajā paštaisītajā madraču gultā. Jēj, treniņš no rīta un vakarā to saklājot! Extra!:D
Nav lietu pie kurām pierasts. Mājās pat nav matu balzāms. Johaid, par to bija gandrīz kašķis. Bet es piekāpos un dzīvoju tālāk at elektrizētiem matiem!:D
Ēdiens - pārāk daudz pusfabrikātu un sasaldējumu uz pannas. Es tā nevarētu dzīvot. Pilnīgi neizprotami, kā var iztikt tikai no visādiem atkausējumiem, nevis iegadāties kaut cik dzīvu dārzeni un pagatavot garšīgi to, pirms viņš nav saskāries ar sasaldēšanu. Jā, iepazinu tādu visai netīkamu pārtikas lietošanu.
Brēmenes vecpilsēta, Ķelnes Šokolādes muzejs un Doms, Velbekā karnevāls, Minsterē ikdiena, vecpilsēta, šopings, bārs, zoodārzs, Doms, riteņošana.
Visvairāk pārsteidza dzīvā riteņu satiksme Minsterē. Tik jokaina sajūta, ka Tev nepārtraukti kāds steidzīgais dzindzina aiz muguras. Bet feini. Tā lieta šeit man patika. Vācieši vispār tādi sportiski.
Vispār Vācijā tagad sākas karnevālu laiks un uz vienu tādu nelielo arī tikām, kur pēc tā visa palika super netīras ieliņas. Un ne jau ar kaut kādiem gružiem. Bet gan ar konfektēm daž dažādos veidos. Jo karnevāla dalībnieki dodoties parādē tos meta skatītājiem saucot "Hipp Hipp!" Maisi pilni lieliem un maziem no končām, bet uz ielām tonnām vēl, ko pēc stundas aizslaucīja tīrītājs. Diezgan izšķērdīgi krīzes alaikos, ha!
Un patika zaķi Minsteres Promenādē naktī, kad var redzēt spīdošas acis un aizlēkšojošas astes!:D
Un pēdējā vakara bāra apmeklējums..ņammm. Dārgākais alus un vienīgais Minsterē sastopamais. Ar persikiem konservētiem iekšā. Papildglāze vajadzīga!:p

Bija labi. Ar plusiem, ar mīnusiem, bet labi. Tagad plauktā daudz, daudz vācu saldumi, šādas tādas košumdrānas un smuki zābīši ar smuku papēdi (beidzot) par ko vislielākais prieks, ņemot vērā manas nebūšanas LV ar kurpju izmēriem!:D
Un foto, protams, iekš tiem dr.lv!

L.

P.S. Aiga, Tev ir marka!!!!:))

Labi, nu tad es laižos prom! Uz nedēļu. Uz Vāciju! Lai jums jaukas turpmākās dienas!:)

Beidzot aizgāju pakaļ pasei. Un ko varu teikt? Man patīk. Pilnīgi neizskatās pēc "policija meklē" vai vēl nez kādiem salīdzinājumiem, kas ir izskanējuši pēc pasu saņemšanas. Man tiešām patīk. Nē, nu, ok, varēja jau būt nedaudz labāk, bet es nekrītu panikā, ka man ar tādu vajadzēs dzīvot 5 gadus.:D
Gribēju veco dabūt atpakaļ, bet nekā, tā viņiem ejot uz arhīvu glabāšanai. Nez priekš kam? Tas tak nav nekāds kultūras priekšmets vai valsts nozīmes noslēpums, haha!
Bet lai nu kā, ceturtdien varēšu veiksmīgi lidot prom ar savu jauno, sarkano pasi ar visiem pirkstu nospiedumiem!:)

Šodiena sākās galīgi draņķīgi atkal tās kolēģes dēļ, kuru es vienreiz pakāršu pie kāda koka. Jā, esmu ļauna. Bet, ja cilvēks strādā vienā un tajā pašā vietā tieši tik pat ilgu laiku cik es, tad kādi var būt attaisnojumi par kaut kā nezināšanu un nemācēšanu. Tā ir vienkārša nevēlēšanās. Un neuzskatu, ka man viņas vietā visu laiku būs viss jādara. Ja būtu jābalso par izraidīšanu, tad es nebūtu vienīgā ar lielu "PRET"!!! Bet nu labi...

Šodien tieši pus gads. 6 mēneši. Viņš teica, ka tas jau izklausās daudz. Un tas jau ne tikai izklausās, bet arī ir daudz. Pārāk ātri aizskrējis laiks, kurš tagad sāka vilkties, jo līdz citam atkaites punktam apaļš gads. Bet vienalga, šodien tomēr izdevās arī pasmaidīt. Pozitīvi priecīgi!:)

Moins, ko lai dara ar to sastiepto kāju tūbinga dēļ? Visas kāpostu lapas un visādi tur šņabveidīgā uzvilkuma apsēji neko nav devuši. Ceturtdien varēšu sākt klibot pa vāczemi.

Vēl viens punkts manā motivācijā, kādēļ jātiek prom! Un tam seko vēl vesela virkne.

Šovakar "Lidojuma plāns" un pa ceļam arī smadzenēs jāiestādā angļu valoda un jāpabeidz My Motivation Letter!

Rītdien apaļi 6 mēneši. Izdzert to plauktā stāvošo Ganci Asti? Vienai? Nē. Būs citas svētku dienas. Un, kad būs apaļš gads 9. augustā, tad lietderīgāk būtu atrasties Austrijā, ja vien nebūšu jau tad nonākusi līdz Spānijai, lai gan šobrīd viss izskatās, ka ātrāk par septembri līdz Spānijai netikšu.

"All's well that ends well."

Rītdien piebeigšu pēdējās trīs Prison Brake sērijas. Un tad iestāsies miers. Bet šobrīd esmu nikna uz to, kas tur notiek. Pārāk samežģīti un ļauni. Bet man pietrūks tā visa.

Šodien pārāk laicīgi ierados Rīgā. Tā kā makā tukšums un kontā it kā algas dienā šodien vēl nekas neienāca, tad tāpat ķemmēt pa tukšo veikalus negribēju, bet gribēju svaigu gaisu, cik nu tas svaigs mēdz būt Rīgā. Līdz filmai "Revolūcijas ceļš" bija aptuveni divas stundas, tādēļ izvēlējos klīst pa Vecrīgu. Klīst klīšanas pēc. Man liekas, ka tā pa īstam nebiju tur klaiņojusi. Un šodien arī nebija pa īstam, bet tikai laika nosišana. Bet sava veida patiesība tur bija. Es obligāti gribēju aoziet līdz Rolanda statujai, jo tā ir mana 2008. gada viena no svarīgākajām vietām. Un pēc tam pārējās ielas krustu šķērsu. Man kādreiz likās, ka Vecrīga ir pārāk liela. Šodien man tā salikās smieklīgi maza. Man liekas, ka vienas stundas laikā es biju to izstaigājusi un vairākās ieliņās pat pabijusi vairākas reizes.
Tur tā staigājot atcerējos dienas un mirkļus, kad ar dažādiem cilvēkiem esmu bijusi, gājusi garām, darba sakarā pmeklējusi, studiju sakarā. Piemēram, ejot gar saeimu atcerējos dienu, kad pati tur biju iekšā. Tādas pozitīvas atmiņas. Tikai tagad no tās puses jāvairās, jo nekad nevar zināt, kad atkal no mašīnas, kur stāv blakus saeimai kāds mani pasauks. Es jau zināju, ka viens draugs strādā saeimā par šoferi. un, re, manu vientulīgo pastaigu pātrauca viņš. Negaidīti. Labi vien bija, ka viņam bija jāved viena no augstajām personām kaut kur prom!
Prezidenta pils, Nacionālais teātris, kanāls... Tik daudz atmiņu šodien. Un tāda piepildīta diena, var teikt. Daudz emocijas atgrieztas un ieviestas vietā šīs pastaigas laikā.

Un filma? Pateicoties IEVAi, man atkal bija iespēja doties uz filmu, tātad uz "Revolūcijas ceļš". Tiešām drāma. Laikam pārāk spēcīga man. Bet šodienai piestāvēja. Tāds mulsinošs, pārdomu pilns seanss, tāpat kā visa diena. Un mums katram ir sava vieta šajā pasaulē un katram savas ilūzijas par savu dzīvi. Un ne vienmēr tās piepildās, ne vienmēr ir nepieciešams tās padarīt par īstām, bet par to mums jādomā pašiem, jo tā taču ir mūsu pašu dzīve kuru dzīvojam, nevis kāda cita. Paši esam par to atbildīgi.
Nebiju gaidījusi, ka filma tā beigsies kā beidzās. Bet tāda ir dzīve.

There is no way to happiness- happiness is the way.

Rītdien atkal iešu uz filmu iegūstot biļeti IEVĀ. ""Revolūcijas ceļš" ir stilistiski tīrs kinodarbs, kur traģēdija jaušama pat šķietami neuzkrītošos sīkumos."
Redzēs kāda recenzija taps man. Šis aktieru pāris, protams, asociējas ar "Titāniku", bet kā jau daudzi kritiķi minējuši - tāda varētu būt Rozas un Džeka dzīve, ja Džeks nebūtu nomiris. Vinsletai Zelta Globuss. Tad jau redzēsim kā tas viss izskatās.

Lietas no cilvēka atšķiras ar to, ka tās pieder kādam saimniekam. Bet cilvēks pieder pats sev. (Z. Mauriņa)

Pacietību varētu salīdzināt ar apelsīna nomizošanu. Tiem, kuriem pacietības nav, ķeras pie mandarīniem un uz apelsīniem noskatās šķībi, jo redz tur vajag nazi, laiku un vēl nezin ko, lai pie garduma tiktu. Bet mandarīns - viens divi un ēdams! Bet pie labākām lietām, lai tiktu nepieciešams laiks. Un apelsīnu nomizojot iegūstam vairāk nekā no viena, maza mandarīna. Un ne vienmēr ir vajadzīgs nazis, lai tiktu pie apelsīna sulīguma. Reizēm pietiek ar izdomu!

Vienu un to pašu muļķību divreiz nevajag atkārtot. Izvēle taču ir tik liela. /P. Sartrs./

..Uzlikt youtubā savu plejlisti no smukām dziesmām vai draugos klausīties kādu no saviem favorītiem, jo šodien radio negribās un nekā cita jau arī nav. Ā, nu jā, vēl albūmi plauktā, bet šodien arī tos negribās. Tad ieviest kārtību. Un ne tikai dzīvoklī, bet arī prātā. Jo no šodienas jāmaina pieeja dzīvei. Un sapņiem jāpiepildās, tādēļ sekojot piemēriem no dzīves un visādām gudrībām, mēģināšu uzmeistarot savas turpmākās dzīves kolāžu ar sasniedzamo un lietām par kurām jāpiedomā ik mirkli. Iekļaušu Spānijas bildes, obligāti. Lai materializējas domas. Un tas būs lielisks sienas dekors. Kā glezna. Tikai pašas veidota. Un īpaša.

Viss. Sākusies vienas dziesmas slimība. Poker face.

Lai brīvdienas un vispār - viss būtu ideāli, pietrūkst tikai nedaudz. Bet tad tikai viens briesmīgs Errors paalaists skypā un ar to arī viss sākas. Uzkrišana uz kaklam kādam, kas kaut ko sajēdz par pārinstalēšanu, nervu sabeigšana ar to, ka nav kur likt visas bildes, jo nav mans flash ar bezizmēra atmiņu. Tikai 4GB saglabāšana un viss. Pārējā tagad pazudušas vnk tukšumā. Kopā ar filmām no kurām man visvairāk pietrūkst August Rush. Mūzikas arī vairs nav.
Tagad zinu tikai, ka beidzot jādara ir tas, par ko vienmēr visi runā - dubulto kopiju taisīšana uz CD. Savādāk nevar. Un arī iekš draugiem.lv jāliek visas bildes, jo tur tās vismaz saglabājas. Un maksā naudu. Un tieši tur arī viendien taisīju revīziju. Aj, tukšuma sajūta.
Bet nav jau dzīvības un nāves jautājums. Tāpat atmiņas paliek mums galvās, nevis digitālās fotogrāfijās. Ā, un, jā, vēl jau taču pāri par 100 bildēm uztaisīju foto salonā. Tā, ka viss kārtībā!:)

Tālāk tikai jautrība un prieki!

"ēnās" bija pa feino - nodejojāmies līdz rītam, kad ap 4.30 apsargi diezgan nesaudzīgi pateica: "Škic!"

Tālākās brīvdienas ar jubilāres, gaviļnieces tusiņu Madonā viss ir iegājis labākās sliedēs. Galda teniss, galda futbols, gaisa hokejs, Imago, jautrā stafete, jautājumi un atbildes, mēmais šovs ar salietojušās grūtnieces izdomātajiem vārdiem, kā piemēram, "Kleptomānija", "Zaļas ganības", "Mīnus 20 grādi" un līdzīgi. Tur vajadzēja stipri iedzert, lai izdomātu variantu kā parādīt mīnus 20 grādus:D

Šodien arī tūbinga šīs ziemas iemēģināšana uz kalana, kur vēl nebijām bijuši - Rēķu kalns, pie Madonas. Braucām pa vienam, taisījām rindiņas, aplīšus un zvaigznes. Nobraucām ar seju pa sniegu, matus pilnus ar sniegu mīnus 15 grādos, kājas izmežģīšanu un rokas atsišanu, bet kas mums jauniem, ha. Un tā kāja ir manējā. Tagad sāp.