Visstulbākais šodien ir tas, ka es nespēju sevi piespiest kaut ko darīt. Bāc, es stundas varu saskaitīt, pag, ļauj parēķināt....kādas 40h atlikušas līdz brīdim, kad vajadzēs printēt ārā to gara darbu...bet tajās ir ieskaitīts arī ēšanas, gulēšanas un viss pārējias laiks, kaut gan domāju, ka šonakt vēl gulēšu, tad naktī uz pirmdienu toč' nē. Bāc, kā, lai sevi motivē? Nu ar to, ka nodošu un būšu laimīga, atvieglota? Laimīga tiešām nē - no BD uzrakstīšanas laime nerodas, to es meklēju un zinu, ticu, ka ir daudzās citās lietās, notikumus un cilvēkos. Atvieglojums gan jā, ka beizot varu aiziet izbaudīt pavasari. Bet vislielākais, ko es sagaidu, kas būs, būs tukšums. Jā, tieši tā! Tukšums un vairāk nekas. Un no tā man ir bail, sajust nepiepildītas sajūtas, kaut kādu caurumu sevī...Muļķīgi var šķist, bet tā tas ir...diezvai es pirmdien un otrdien pa īstam tā pasmaidīšu..tikai smagi nopūtīšos, ehh.
Ak, jel, labi, beigšu muldēt tukšas sajūtu runas un iešu aprakstīt stulbos avotus un vēl visādas lietas, kas prasa daudz laika:(

Jauku Tev dienu!;)

Es