Jau vairākas dienas man uz kreisā pleca sēž velniņš un saka, ka attieksme, kuru saņemu no kāda cilvēka (hmm, nē diviem cilvēkiem) ir vienkārši graujoši slikta, ka es necienot sevi un man vajagot tam cilvēkam pateikt visu ko domāju, ko jūtu. Jā, man katru dienu aizvien vairāk ir grūti panest to attieksmi, ka es esmu tas cilvēks, kurš mūzdien visus uzklausa, dod padomus cik vien iespējams manos spēkos, atbalsta jebkurā dzīves situācijā..Cenšas darīt visu, lai tam otram ir labi. Laikam jau novērtē manas domas, manu palīdzību, pat tā arī pasaka...Bet es to nejūtu. Vienkārši, emocionāli nejūtu, jo tie ir tikai vārdi, tikai uzrakstīti vaŗdi vai pateikti vārdi, kas neko neizsaka...jo nav darbu, kas šos vārdus pierādītu. Es jūtu tukšumu, un arī morāls sagruvums ir tepat pie kājām. Varbūt pie visa vainojams ir tas saspringtais mācību process, ka sāku kļūt pārāk uzvilkta visās jomās...Bet domāju, ka liela daļa te ir to citu cilvēku, hmm, emocionālais līdzsvars (laikam jau gudri sanāca), ka savā ikdienā spēj iedziļināties tikai savās emocijās, izjūtās...par to, kas sāp un par to, par ko prieks viņiem pašiem. Interesanti zināt, kur tad es atrodu laiku, lai padomātu gan par savām sāpēm un priekiem, gan par citu bēdām... Atrodu laiku visam, spēju apvienot šīs abas lietas un būt vairākās vietās vienlaicīgi... Skumji kaut kā paliek, ka apkārtējie tuvie un mīļie - tatad es... tiek atstāti novārtā...pilnīgi tā, ka tu nesajūti šo atgriezenisko saiti, kurai vajadzētu būt, neskatoties ne uz ko...
Laikam jau tas brīdis ir klāt, kad arī es kļūšu riebīga un neteikšu neko. Atslēgšos no visa. Un domāšu tikai par sevi. Būšu egoiste. Ja tagad biju tikai pusē, tad tagad būšu pilnīgi egoiste. Un man būs nospļauties par pārējiem. Jā, man tas velniņš pamatīgi sāk piepalīdzēt dzīvot, varbūt ļauni dzīvot, bet kāpēc man jānobeidz sava dzīve citu problēmās...arī es gribu normāli laimīgu dzīvi.

Ms. Evil