Šodien esmu jau mierīga, haha. Viss kārtībā. Es laikam par daudz runāju muļķības, ne? Visu laiku te par kaut kādām glupībām. Laikam jau būs vienreiz jāpievalda tā mēle, vai te - pirksti, lai neraksta.
Šodien tāpat kā vakar strādāju, nu nebija man nekādas brīvdienas, bet tagad gan sāksies, kad darbā nerādīšos kādas divas nedēļas kamēr baka murgs beigsies. Nu jā, biju darbā un jau kuro pavasari pēc kārtas (savā darba strādāju jau 6 gadus) secinu vienu faktu, ka cilvēkiem līdz ar pavasara, tātad silta laika, iestāšanos, uz āru sāk parādīties tā lieta, kuru sauc par piedzimšanu tramvajā. Veikalam durvis aiz viņiem paliek vaļa, un es pie saviem darba pienākumiem arī varu pieskaitīt šveicara darbu, jo aiz katra šāda tramvaja bērniņa jau pieaugušā vecumā, man ir jāaiztaisa durvis. Bet, es laikam māku arī pārraidīt dusmu fluīdus, kaut kādus negatīvos starus, jo kad kāds kārtējo reizi tāds bez kokām (tā mēs viņus arī mēdzam saukt) iziet ārā, es uz viņa muguru raidu signālus, hehe, un šis pagriežās un atnāk izdarīt kas jāizdara:D Jocīga padarīšana vispār, bet nu tas ir katru pavasari, vasaru, rudeni un pat ziemā dažiem labiem liekas, ka mums ir par karstu un ka puķītēm ir savajadzējies paelpot kādsu grādu mīnusā, nu tā, lai svaigākas, haha. Muļķi, neapjēdz savu rīcību. Arī vasarā, mīļie, tās durvis nāk tikai par ļaunu, jo mums tak ir spēcīgais kondicionieris, kas atvēsina ne tik puķes, bet arī mūs pašas sasaldē ragā, tādēļ jau tik bieži vien vasarā mums ir sarkani deguntiņi.
Nu jā, ko es ar to visu gribēju teikt...? Laikam jau - iemācieties aizvērt durvis aiz sevis, ja esat tramvaja bērniņš, bet es ceru, ka tomēr kā lielākā daļa esat dzimuši slimnīcā, hehe.