Tur ir silts, kādi 22 grādi plusā. Tur viss zied, smaržo, čivina. Tur ir ļoti mazas, šauras un līkumainas ieliņas un tik pat mazas un apaļas mašīnītes spīdīgas jo spīdīgas. Tur kokiem lapas spīd, putekļu nav, mākoņa neviena. Tur visi puiši atskatās, švilpo un uzsauca "Bella!" Tur var staigāt ļoti pliki un visi uz Tevi atskatīsies un drebināsies, jo pašiem deguns aizsegts ar šalli, nerunājot jau par to, kas mugurā. Tur sveicinās tāpat kā pie mums. Tur no rīta paveras skats uz Priekš Alpiem.
Tur ir pavasaris pilnā nozīmē. To es nedēļu izbaudīju, pilnīgi perfekti, ar visu ko vien var. Tur ir Itālija.

Te ir kādi 16 grādi. Te vēl pumpuri tikai pakšķēs no savas vēlmes izspraukties uz āru. Putni jau čivina labu laiku. Ielas ir platas, pilnas ar milzīgām mašīnām, kuras prasās pēc uzraksta "Nomazgā mani!" Šeit ir dūmakains, saule slēpjas. Šeit ir daudz putekļi, un nav vēl lapu, kurām spīdēt. Šeit visi jau sāk nosviest biezās drēbes un ātrāk ķert siltumu. Jā, te arī saka "Čau!" Arī man no rīta paveras kalns, bet būtībā pamatīgi līdzenumi.
Te pavasaris tikai sākas, kuru man vēl ir daudz laika izbaudīt, nesteidzoties, baudot. Te ir Latvija.. Un te tomēr ir Mājas.