Zini, neesmu vēl māte, lai orientētos bērnu vecumā, bet, domāju, ka kādi 10 gadi bija. Un pie šīs Latvijas situācijas, kad visu laiku pazūd bērni visādu nenormālo nagos, ir jāsatraucas. Vispār jaunās mātes bieži viens par saviem bērniem nedomā. Pilnīgi. Un arī tas, ka cik bieži ir dzirdēta attieksme pret bērnu sabiedriskāja transportā, kad vadītājs izsēdina bērnu bez naudas. Kur tad ir visi pārējie, kas varētu šo bērnu aizstāvēt? Kur ir vecāki, kas nenodrošina, ka bērnam vienmēr būs naudiņa transportam?
Tur jau tā lieta, ka viņš neorentējās pilsētā, viņš mātei prasīja, kur tad viņam ir tagad jākāpj ārā, ar ko viņš var tikt uz centru, jau sabijies, to tak var redzēt. Nē, viņa pat noliek klausuli un neatbild viņam, ka mēs - sveši cilvēki, sākām iejaukties, lai palīdzētu. Izkāpis ārā no vilciena, viņam sejā pat bija bailes saskatāmas.
Protams, kad mūsu vecums auga, mēs bijām savādāki. Protams, kā kurš kur uzaudzis pilsētas centrā vai ne pilsētā. PAr to kur viņš ir uzaudzis nemācēšu gan spriest.
Bet es vienalga uzskatu, ka pakļaut bērnu kaut kādām briesmām, tikai dēļ datora, tad māti nevar saukt par māti. Viņas bērns taču nav datoriķis jau kopš dzimšanas. Hmm, nu varbūt daži tādi piedzimst.