Es šodien viņai pateicu, lai viņa tinās, lai savāc manī iestādīto niknumu, gurdumu, nejaucības, garlaicību un visa apkārtējā nīšanu, lai liek man svētu mieru, un iet uz poda, jo citur tai nav vietas. Es izrāvu ar visām saknēm un pumpuriem visu ko viņa bija iestādījusi manī. un man nemaz nav žēl šo stādu, jo tie bija ļauni. Tāpat kā viņa. Es viņu ienīstu, un, ja vēlreiz satikšu, pamatīgi nozilināšu. Rrrr, viņa ir vienā vārdā - maita! Jā, tā ir tā pati ļaunā draudzene - depresija. Bet tagad ar viņu ir cauri. Forever.

Un laiks ir stādīt pašai savus stādus sevī, nevis citiem mošķiem ļaut to darīt.