Pārāk ilga ciemošanās un svinēšana rītu jautrāku nepadara. Un arī, ja kompānija nav nekāda svētā. Lai gan tāda arī man nav vajadzīga. Bet, lūdzu, visu normas robežās! Lai arī skaists laiks aiz loga, tomēr, ehh, nakts bija, laikam jau, briesmīga!!!

Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē.
Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?”
“Izcili, tēt!”
“Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja.
“O, jā!”
“Un ko tu uzzināji?”
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”.
Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu.
Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”

Iestājas neliels tukšums. Tu izstāsti. Un uzzini vēl ko vairāk. Pat to ko biji nojautusi, bet baidījies skaļi teikt. Bet kādēļ? Tu taču taisījies pati teikt skaļi, negribēji baidīties, gribēji pārkāpt pāri robežām un sliekšņiem. Bet tagad iezogas bailes un mulsums, ka tas viss ir patiesi. Un, kas mainās? Nekas. Mums arī turpmāk būs katram sava dzīve, savas mājas, savi prieki un savas bēdas. Mūsu ceļi tiksies kā draugiem. Un beigās šķirsies kā draugiem. Labākajā gadījumā. Bet tā jau tikai pēc labākajiem mirkļiem var būt.
Es klusēšu, es neteikšu. Un tikai tādēļ, ka vēlu laimi. Citiem un sev. Un mieru. Un prieku. Un visu labo. Un Liktenis lemj pats. Un mēs pieņemam sev dotos ceļus. Es pieņemu. Un smaidu. Man tas būs vislabāk. Vissiltāk.

Un draudzība paliek un silda. Jauna draudzība. Cita draudzība. Un daudz sirsnības. Galvenais tikai paiet pretī un saņemt aiz rokas, aizvest līdz krāsainajām pļavām un jūras šalkoņiem. Bet nekad, nekad nelaist vaļā.