Katru dienu es redzu viņu. Viņa te mūsu kokos aiz loga dzīvo. Ceturtdien, kad jau otro ceturtdienu pēc kārtas rīts mani pārsteidza ar sniegu, pirmais ko pēc loga atvēršanas un sniega ieraudzīšanas bija vāvere, kura skrēja pa ietvi smuki pacēlusi savu kuplo asti. Tas bija tik skaisti! Agrs rīts, neskarts koši balts sniegs un miers virmo gaisā.
Tikko vāveri redzēju atkal. Pa priekšu viņa pārvietojās pa visiem kokiem, kas šeit ir, uzrāpās līdz pat priedes galotnei - tā tuvāk debesīm. Un tad žigli pa citiem kokiem norāpās lejā, atkal uzkāpa uz trotuāra un plānoja doties pāri ielai. Tā kā satiksme te ir diezgan liela, tad ceļā pāri ielai viņu, par laimi tikai, gandrīz notrieca divas mašīnas. Piebļāvu pilnu māju, lai tik viņa vesela tiktu pāri ceļam. Un tad sprigani viņa turpināja savu ceļu pa kalniņu, kur jau ir pilns ar kokiem, kuros viņai visu dienu dzīvoties!

Mūsējā kaķene ir nežēlīgi skopa. Viņa pa priekšu pilnībā izēd savas mammas trauciņu un tikai tad ķeras pie savējā. Viņa zina, ka mamma pie viņas bļodas nenāks un viņas barību neēdīs. Un nekāda bāršanās nelīdz. Izcils skopums!