Šovakar atsāku atsvaidzināt savas angļu valodas zināšanas kursos - pa lēto. Nav jau nekāds spiediens no pasniedzējas, pagaidām viss liekas vienkārši. Pati amerikāniete mani satika un teica, ka viņai gan liekas, ka man vajadzētu iet uz vēl augstāka līmeņa kursu, nevis uz šo. Bet man ir vēlēšanās atsvaidzināt un nostiprināt savu angļu valodu, kas domāju ir labāk, nekā sagrābt visu ko jaunu. Beigās nostādīja mani priekšā un lika tulkot ko viņa saka. Sajutos gudra līdz brīdim, kad viņa sāka runāt par savu gūžas kaula operāciju.:D Prieks, ka novērtē manas zināšanas, savādāk jau pašai grūti spriest kā īstenībā ir. Kursu pasniedz mana pamatskolas klasesbiedrene, līdz ar to draudzīgāka atmosfēra, lai gan nezinu vai tas ir labi. Varbūt labāki rezultāti, pieeja būtu, ja būtu sveša pasniedzēja. Bet tad manīs.
Vienu reizi nedēļā, divas stundas un divi lati. Un vēl labās grāmatas dod par velti. Ja ir interese, vēl kāds var pieteikties droši!;)
Piedāvāja, pieteicos. Domāju, ka nenožēlošu. Jo pirms Maķedonijas jau vajadzētu uzlabot tās zināšanas!

Nevaru izturēt tādas sarunas, kuras nenoved ne pie kā. Ir baiss klusums, tāds, ka ausīs spiež. Un tad viens nevar izturēt un klusumu mēģina pārkliegt. Visbiežāk tā esmu es. Bet otrā galā klusums neizsīkst. Ir pāris vārdi, domas un viss. Un tā līdz nākošajai reizei. Man patīk klausīties, bet man patīk, ka arī par mani ko pajautā, nevis es tikai jautāju. Un man patīk abpusējā interese. Bet kad tās nav, tad nevar saprast, kas tad mūs īsti vieno. Kādēļ mums ir vajadzīgs kontakts? Kādēļ jātiekas un jārunā vispār? par ko - par tavu dzīvi, par taviem uzskatiem? Varbūt vienkārši ir jāpieaug un jāiemācās dzīvi dalīt tā, lai katram tiek kāda daļiņa. Nedrīkst citus sāpināt. Tas nav skaisti. Nekādas burvības. Un beigās būs arī tā, ka nebūs nekādas draudzības. Tā viss ātri sākas un viss ātri beidzas.