Lai arī pavisam nelielas, lai arī ne tādas kā parasti, bet tomēr brīvdienas nedēļas vidū - ļoti relaksējoši. Vismaz atslēdzos no ikdienas šajā pusē.
Mazais māsīcas dēliņš savā pusgadā ir mani aizmirsis. Precīzāk, viņš jau sāk atpazīt un iegaumēt cilvēku sejas un manu viņš nebija gandrīz divus mēnešus redzējis un bija aizmirsis. Nespēju ne iemidzināt, ne dziedot dziesmiņas un citas izdarības nomierināt viņa raudāšanu. Te līdzēja tikai mamma. Un māsīca pēc 1.5h, kad mazo biju auklējusi pateica, ka man noteikti būs ātrāk bērni nekā māsai. Jo es esot tik pacietīga. Jā, kā jau citi ar laiku piefiksē, tad tiešām esmu, kā smejos - līdz riebumam pacietīga. Bet par bērniem runājot - to jau iekārto dzīve. Šo dzīves sadaļu es neplānoju.
Vienā dienā viesojās arī viens no Itālijas un caur Couch Surfing ar moci apceļo Eiropu un Latvijā bija jau 5to reizi. Ar viņu necik daudz laika kopā nepavadīju, jo vakarā jau viņš brauca prom, bet pirms aizbraukšanas mūs visas pa kārtai izvadāja ar moci. Man tā bija pirmā reize. Un - uhh, patika!!:)) Nav tā, ka man tas tagad ir kāds piepildīts sapnis, jo pirms tam man reāli likās tas bīstami- nevēlējos pakļaut savu dzīvību briesmām. Kāpjot uz moča pat kājas netrīcēja. Var jau būt, ka esmu nedaudz traka, jo pēdējā laikā kaut kādas adrenalīna uzsišanas lietas man patīk vairāk, par mierīgu pasēdēšanu. Es neteiktu, ka tagad man vajag moci un vairs neko. Nē, bija jauki, man prieks, ka izbaudīju braucienu un 150km/h likās par maz, haha. Laikam tiešām esmu nedaudz traka!:D

Tev kā īpašam cilvēkam manā dzīvē sūtu vēstulīti. Paņem savu kafijas vai tējas tasīti, iededz sveci un iekārtojies ērtāk, lai šajā brīdī Tevi neviens netraucētu, jo ikdienas lielajā steigā šis ir mirklis, kas veltīts tieši Tev, un būtu labi, ja neviens Tev to neatņemtu.
Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļasvietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi uz cietās grīdas bija iekārtojušies, vecākais ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja: «Ne vienmēr ir tā, kā liekas.» Nākamajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem, un nolika gulēt savā gultā. No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gauži raudam. Vienīgā gotiņa, ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāvis, ka tā notiek.«Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā, ievēroju, ka sienā ir apslēpta manta. Bet, tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu. Kad gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas, bet es piedāvāju sievas vietā gotiņu. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas.»
Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tikpat ātri no tās pazūd. Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli un top par mūsu draugiem, atstājot ļoti siltas atmiņas dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.
Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena – dāvana! Tas ir kas īpašs – dzīvot un prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli. Ņem vērā, ka tieši tagad kāds par Tevi domā un laimīgi smaida; kāds lepojas ar Tevi; rūpējas par Tevi; skumst pēc Tevis; vēlas ar Tevi parunāties, būt kopā ar Tevi; kāds tic, ka Tev ies garām visas bēdas; ir pateicīgs par Tavu atbalstu; grib Tev piekļauties; tic, ka viss atrisināsies labvēlīgi; ļoti vēlas, lai Tu būtu laimīgs; grib, lai Tu viņu atrastu; svin Tavu veiksmi; vēlas Tev uzdāvināt dāvanu; domā, ka tieši Tu esi viņa lielākā dāvana; kāds ļoti mīl Tevi; apbrīno Tavu gribasspēku un apņēmību; vēlētos būt par plecu, uz kura Tu vari izraudāties.

Un šodiena arī tāda jauka. Darba diena. Bet tikai uz 3h. Jocīga sajūta pierasto 11h vietā. Gandrīz kā brīvdiena. Pēc tām devos uz Rīgu, lai beidzot tiktos ar savu EVS nosūtītājorganizāciju IMKA. Jauka, dzīvespriecīga saruna. Lai gan daudz ko no stāstītā jau zināju iepriekš, tomēr vismaz iepazinos ar viņu. Lielāka manis sagatavošana jau būs tikai tad, kad mani apstiprinās. Līdz tam vismaz 3 mēneši jāgaida!
Vēlāk satikos ar draudzeni. Sarunas, kārtējie atpūtas plāni, visādas atmiņas un salīdzinājumi, kā arī mazgadīgo jauniešu apspriešana, cik viņi ir smieklīgi, haha.
Tāda jauka diena. Ar pozitīvām sajūtām. Prieks, ka ir tādi draugi.:)