Beidzot pienākušas normālas brīvdienas. Pēc Liepājas un Beach Party tā arī nevarēju atiet, jo bija jāstrādā. Tagad atkal viss liekas labi. Lai arī izgulējusies neesmu. Bet vismaz kaut kas notiek. Nav jāsēž četrās sienās, lai arī man pat te būtu ko darīt. Vismaz sāktu plēst nost tapetes. Hmmz, man jau vēl jaunās jāiegādājas vai arī pamatīgs spainis ar krāsu. Tā nu nespēju izlemt, kas ir lētāk un kas ir labāk. Un vispār vai atļaušos. Bet vajadzētu jau. Vismaz kamēr vēl esmu te. Jo nevar zināt cik ilgi un kā. Par to ar sasāpējis jautājums, jo atkal stipri bremzēju, bet tiešām TIEŠĀM man nav bijis laiks tam sakoncentrēties. Labi, ka man tagad divas dienas stabili ir, lai pievērstos EVS. Laikam reizēm pietrūkst vajadzīgais atbalsts un tas pabikstīšanas process ar uzmundrinājumu. Nejūtu to, diemžēl.
Tas jau nenozīmē, ka pati nevaru saņemties. Varu, tādēļ jau arī rīt darīšu, beidzot.
Šodien gan AEGEE sapulce..laikam par Jāņiem, kas jau bija tik sen parunāsim un tālākajiem plāniem.
Un pirmdien Rīgas svētku sapulce. Tā, ka viss notiek. Nav vajadzības šaubīties un lieki satraukties.:)

Pēdējā laikā doma, kas man visu laiku ir prātā, ka aizvien vairāk sāku atsijāt cilvēkus, ar kuriem nav nekādas vēlēšanās satikties. Tie ir draugi, kuriem tusiņos vienmēr ir reāli jāpiedzeras un jārunā par to cik maz naudas ir palicis makā, bet beigās piemetinot teikumu: "Mīļum, aizej uz veikalu, tūlīt šitā pudele beigsies!!!"
Otrā daļa cilvēku ir tā, ar kuriem nespēju kontaktēties, jo viņi runā pārāk daudz un pārāk daudz tērē laiku tikai par savām problēmām. Vistracinošāk tas noteikti ir tad, kad atnāk ciemos, bet runā par sevi. Un neviens jautājums neiznāk manā virzienā. Ar šādiem cilvēkiem pēdējā laikā visai nepieklājīgi beidzu sarunas vienkārši ātri atvadoties un dodoties prom. Sarežģītāk ir tad, ja šis cilvēks atrodas pie manis.
Un ir jau vēl. Varbūt tādēļ arī meklēju jaunas iespējas kā satikties ar citiem cilvēkiem, lai tie vecie paliek savā sulā vāroties. Un izdodas. Izdodas atrast jaunus un atkratīties no cilvēkiem, kas manā dzīvē jau sen vairs neienes prieks dzirksti!

Un vēl es pēdējā laikā saprotu, ka vairāk sevi novērtēju tad, kad esmu padarījusi kaut ko smagu un fizisku - kārtīgi ar rokām un darba spējām. Zināšanas es, protams, tāpat tur ielieku, bet reāli - darbs, kas ir ir tikai ar domāšanu vien un neko fizisku - vairs nespēju. Tikko sapulcē atkal iebraucu, ka es varu darīt, kad ir ko darīt - pamatīgi, ar sviedriem. Un tad ir gandarījums. Jūties pastrādājis!