Bezmiega un murga naktis nogalina.

Zinu, ka šodien uz dabu būs atbraukusi mūsu vadītāja. Esot viņai ar mums jārunā. Zinu, ka viena no mums četrām ir lieka. Bet vai tiešām būs jāaiziet. Es zinu, kura no divām ir lieka, un arī to, kurai jāaiziet, tikai žēl, ka vadītāja nezina mūsu iekšējās lietas un viņai šī darbiniece liekas svētā. Un nav jau vēlēšanās kļūt par to ļauno, bet, ja man šodien prasīs manas domas, tad es arī pateikšu. Jo man jau ir jāsastrādājas ar to kolēģi. Un ne jau vienīgā es tā domāju. Aj, būs traki.

Svētdien noteikti attapšos pēc zaļās dzimenes. Tad nedaudz no sieviešu dienas, varbūt jāpiebeidz beidzot tas mazais šampis no plaukta. Bet varbūt jāatstāj uz pirmdienu, kad esmu ieplānojusi tādu pārdomu dienu. Par EVS, par lietām, kas ir reālas un, kas nav, par to, ko varu šobrīd atļauties un ko vairs nē... Bet reāli jānonāk pie secinājuma, vai šobrīd būtu labi pamest darbu, lai dotos prom brīvprātīgā darba darīšanā, nesaņemot par to atalgojumu, un pēc tam vai ir reāli te atgriezties? Jāatgriežas būs, bet vai būs vieta kur palikt? vai būs kur atgriezties?
Šobrīd pārāk daudz jautājumu. Pirmdien ar skaidru prātu tas viss jāapdomā. Vajag idejas un vajag secinājumus.

Pēc tās stulbās nakts un telefonsarunām sapnī man tagad sāk sāpēt galva. Visa diena tāda nekāda. Viss. man vienalga. Iešu pēc šokolādes. Kaut nelieliem laimes hormoniem.

Mežāzis (Ragains)

Daudz draugu koč i moz naudys. A cytim otkol daudz naudys. Pateik daudz ēst. Garšoj buļbu blīni. A kam nagaršoj, tod švaki. Itīm cylvākim sātā vīnmār ir ols, par tū ka poši ir leli dzāroji, bet ļaudis runoj, ka cīši lobi i uztycami cylvāki.