Šodien pārāk laicīgi ierados Rīgā. Tā kā makā tukšums un kontā it kā algas dienā šodien vēl nekas neienāca, tad tāpat ķemmēt pa tukšo veikalus negribēju, bet gribēju svaigu gaisu, cik nu tas svaigs mēdz būt Rīgā. Līdz filmai "Revolūcijas ceļš" bija aptuveni divas stundas, tādēļ izvēlējos klīst pa Vecrīgu. Klīst klīšanas pēc. Man liekas, ka tā pa īstam nebiju tur klaiņojusi. Un šodien arī nebija pa īstam, bet tikai laika nosišana. Bet sava veida patiesība tur bija. Es obligāti gribēju aoziet līdz Rolanda statujai, jo tā ir mana 2008. gada viena no svarīgākajām vietām. Un pēc tam pārējās ielas krustu šķērsu. Man kādreiz likās, ka Vecrīga ir pārāk liela. Šodien man tā salikās smieklīgi maza. Man liekas, ka vienas stundas laikā es biju to izstaigājusi un vairākās ieliņās pat pabijusi vairākas reizes.
Tur tā staigājot atcerējos dienas un mirkļus, kad ar dažādiem cilvēkiem esmu bijusi, gājusi garām, darba sakarā pmeklējusi, studiju sakarā. Piemēram, ejot gar saeimu atcerējos dienu, kad pati tur biju iekšā. Tādas pozitīvas atmiņas. Tikai tagad no tās puses jāvairās, jo nekad nevar zināt, kad atkal no mašīnas, kur stāv blakus saeimai kāds mani pasauks. Es jau zināju, ka viens draugs strādā saeimā par šoferi. un, re, manu vientulīgo pastaigu pātrauca viņš. Negaidīti. Labi vien bija, ka viņam bija jāved viena no augstajām personām kaut kur prom!
Prezidenta pils, Nacionālais teātris, kanāls... Tik daudz atmiņu šodien. Un tāda piepildīta diena, var teikt. Daudz emocijas atgrieztas un ieviestas vietā šīs pastaigas laikā.
Un filma? Pateicoties IEVAi, man atkal bija iespēja doties uz filmu, tātad uz "Revolūcijas ceļš". Tiešām drāma. Laikam pārāk spēcīga man. Bet šodienai piestāvēja. Tāds mulsinošs, pārdomu pilns seanss, tāpat kā visa diena. Un mums katram ir sava vieta šajā pasaulē un katram savas ilūzijas par savu dzīvi. Un ne vienmēr tās piepildās, ne vienmēr ir nepieciešams tās padarīt par īstām, bet par to mums jādomā pašiem, jo tā taču ir mūsu pašu dzīve kuru dzīvojam, nevis kāda cita. Paši esam par to atbildīgi.
Nebiju gaidījusi, ka filma tā beigsies kā beidzās. Bet tāda ir dzīve.
Tur tā staigājot atcerējos dienas un mirkļus, kad ar dažādiem cilvēkiem esmu bijusi, gājusi garām, darba sakarā pmeklējusi, studiju sakarā. Piemēram, ejot gar saeimu atcerējos dienu, kad pati tur biju iekšā. Tādas pozitīvas atmiņas. Tikai tagad no tās puses jāvairās, jo nekad nevar zināt, kad atkal no mašīnas, kur stāv blakus saeimai kāds mani pasauks. Es jau zināju, ka viens draugs strādā saeimā par šoferi. un, re, manu vientulīgo pastaigu pātrauca viņš. Negaidīti. Labi vien bija, ka viņam bija jāved viena no augstajām personām kaut kur prom!
Prezidenta pils, Nacionālais teātris, kanāls... Tik daudz atmiņu šodien. Un tāda piepildīta diena, var teikt. Daudz emocijas atgrieztas un ieviestas vietā šīs pastaigas laikā.
Un filma? Pateicoties IEVAi, man atkal bija iespēja doties uz filmu, tātad uz "Revolūcijas ceļš". Tiešām drāma. Laikam pārāk spēcīga man. Bet šodienai piestāvēja. Tāds mulsinošs, pārdomu pilns seanss, tāpat kā visa diena. Un mums katram ir sava vieta šajā pasaulē un katram savas ilūzijas par savu dzīvi. Un ne vienmēr tās piepildās, ne vienmēr ir nepieciešams tās padarīt par īstām, bet par to mums jādomā pašiem, jo tā taču ir mūsu pašu dzīve kuru dzīvojam, nevis kāda cita. Paši esam par to atbildīgi.
Nebiju gaidījusi, ka filma tā beigsies kā beidzās. Bet tāda ir dzīve.
Tava ideja!