Linda
29 Janvāris 2009 @ 10:53
 
Re, esmu atpakaļ interneta vidē. Šorīt beidzot tas ir pieslēgts.

Vakardien nodevu asinis Ogrē. Rindas garum garās, bet kaut kā paspēju to visu izdarīt mazliet vairāk kā stundas laikā. Jo šoreiz bija nežēlīgi liels pieprasījums. Ogrē tā esot vienmēr. Bet šoreiz kā arī es pamanīju - ļoti, ļoti daudz jaunieši. Gandrīz visi. Kopumā asinis nodevuši 140 cilvēki un no tiem 79 to darīja pirmo reizi. Vienkārši unikāli.:) Bija arī kuriem atteica. Veseliem 18. Vienai meitenei, kurai es pat redzēju, ka, nu, nebūs tur 50 kg viņas svaram - un tā arī bija. Viņa bija sašutusi. Es arī būtu. Un, gandrīz biju, jo man arī gandrīz atteica pieņemt asinis. Bet ne jau svara dēļ. Bet hemoglobīna dēļ. Esot par zemu, pat uz kritiskas robežas, lai es nodotu asinis. Kopš septembra, kad nodevu pirmo reizi, man hemoglobīns ir nežēlīgi nokrities. Tagad esot burkāni, bietes un granātāboli jāēd - vairumā. Biju nedaudz šokēta. Bet ko var gribēt, izskaidrojumu tam jau es pilnīgi notiekti zinu! Stulbi! Bet izmērīja man asinsspiedienu un teica, ka tas ideāls un ļāva nodot asinis. Jā, laikam beidzot jāpiedomā pie tā ko ēdu, jāuzņem vitamīni. Bet laba sajūta pēc nodošanas, ļoti laba!

Šodien jādodas uz Rīgu. Dāvanas vajag. Te Ogrē jau neko nopirkt nevar. Aj, ka tik es zinātu ko man vajag, hmm!:(
 
 
Linda
29 Janvāris 2009 @ 11:43
"ēnas"  
Tikko nopirku biļeti uz "ēnām". Pirms tam bija sarunāts ar ko iet un tagad vairs nav. Bāc! Nebūtu nopirkusi to biļeti. Stulbi, šitā čakarēties. Un tagad dilemma - meklēt ctu kompāniju, pierunāt kādu civēku vai doties un izārdīties vienai.
 
 
Linda
29 Janvāris 2009 @ 23:09
 
Vakara iznākums varen stulbs, jo kolēģu stulbuma un neattapības dēļ man savā brīvdienā un pie tam vēlā vakara stundā (tikko) bija jāiet aizslēgt veikala durvis Un tas jau nav tepat aiz stūra un varen apgaismotā vietā (visas krīzes dēļ). Jāiet minūtes 40 (turp un atpakaļ) un dziļā tumsā zem šosejas - jo redz Domei laikam nav naudas par ko tur gaismu atkal ieviltk. Vēl viens stulbums. Nezinu kas gan vēl stulbāks var notikt. Un visriebīgākā sajūta ir tā, ka pie vainas šoreiz lielākā mērā ir kolēģe uz kuru man nebija "zobs". Stulbi!