Svētdien kā normāla svētdiena. Bez steigas, mierīga, mājīgām sajūtām piepildīta.
Vakardien beidzot atlika laiks kādas filmas skatīšanai, jo naktī jau varēja ilgāk pagulēt. Pa TV rādīja Penelopi. Nekas dižs, bet tomēr bija jauki atkal pa seniem laikiem kaut ko pietiekoši normālu noskatīties. Rīts iesācies ar Sirmo un vēl kaut kādām TV filmām - kādreiz dzīvē jau redzētām. Tagad rāda Bīstamās mājsaimnieces. Un es pieķēru sevi pie tā, ka vienmēr, kad pa TV redzu Bīstamās mājsaimnieces, tad vienmēr tās ir vienas un tās pašas sērija. Tāds apburtais aplis. Man liekas, ka šīs sērijas būšu kādas 3 reizes redzējusi. Bet vienalga ir labi, lai arī tajā seriālā uz priekšu netieku, kur nu vēl atpakaļ.
Šodien vajadzētu aizlīmēt logos tās preīgās šķirbas, pa kurām vējam patīk ievelties manā istabā. Tā, lai jūtams siltums, nevis vēlā oktobra drēgnums. Lai sveces liesma neraustās.
Un vēl jāaizraksta IEVAi pārdumu pilna vēstule par vienu no trešdienas rakstiem.

"Ikviens, kas meklē baudu, nedrīkst žēloties par sāpēm, ko tā nes līdzi. Ja nevēlaties sāpes, nemeklējiet arī baudu."

Tas varētu būt saistīts ar maniem pēdējo dienu sapņiem. Tādām divām pasaulēm. Vienā baktī patiess murgs ar dzīvokļa uzlauzšanu, apzagšanu, zvanīšanu uz 112 (ko atceros nepārprotami labi, pat operātora balss tembru un katru izteikto vārdu), zagļu ķeršanu, zagļu lielo kalašņikovu šaušanu, mammas asiņošanu un paniskas bailes. Rīts bija pretīgs. Nespēju mierīgi iziet no mājām.

Bet šorīt pamodos smaidīgāka, jo šonakts bija sapnis. Šonakt jotos laimīga. Šo tik spligti neatceros, lai gan vārdi palikuši atmiņā. Redz, kā, pārmaiņām jābūt. Nevar būt visu laiku tikai salkanums - vajag agresiju un briesmas, vajag kaut ko skaistu un atkal dzīve iet uz priekšu.

Dzīvot nozīmējot sēdēt bārā, kurā Dievs ir oficiants. Ja neko viņam nepasūtīsiet, kā gan Dievs zinās, ko Jums atnest?