Kaut ko gribas uzrakstīt, bet teikt neko negribas. Vairs negribas. Tagad gribas klusēt un nerunāt, nestāstīt, neatklāties. Bet tajā pašā laikā gribas kliegt. Uz visu pasauli un uz konkrētu cilvēku. Uz ikvienu cilvēku. Un tās ir atakl divas galējības. Man tās ir ikdiena.
Bet lai jau. Gan jau beigs iekšējais čīkstēt.