"Kad zīle ir rokā, to atliek nosargāt."
Jā, tā saka Renārs.
Zīle man vēl nav rokā, bet es uz to eju.
Eju, lai būtu ko sargāt.
Un es eju pagaidām pēc divām zīlēm.
Viena tūlīt būs.
Otra kaut kur mētājas.Bēt vēl rudens nav atnācis. Tāpēc es gaidu jauno ražu. Tad arī būs zīle.
Tā pirmā vēl nenobriedusi un zaļa, pavisam zaļa, bet svaiga, tas gan!
Otrā nokritīs pilnīgi gatava. Tieši man plaukstā. Un es sargāšu, cieši jo cieši.

Jā, esmu emociju pilna. Bet savādāku emociju, nekā mani tuvākie pazīst.
Vienā no pēdējām naktīm, kad biju nomodā, kad lietus lija uz galvas, klausījos Sigur Ros un sapratu ko vēlos.
Ne lielās lietās, bet pamatu, kas man patīk. Sen ir paticis. Bet tikai tagad es tam ļaušos, meģināšu darīt.
Tā tad būs trēša zīle. Dabūt no nosargāt.

Tā...vārda diena atkal nosvinēta.
Viens šampis no tiem trim beidzot ir tukšs.
Pārējie divi paliks man vienai!!!
Mājās atkal ziedi. Smaržo.
Lillijas it īpaši.
Neļaušu nest ārā, ja kādam te krīt uz nerviem tā smarža.
Man patīk.

Par daudziem savas dzīves skaistākajiem mirkļiem es uzzinu tikai no aculiecinieku stāstiem.