Vakar izdzēru veselu pudeli gaišā vīna(lai gan bija solīts šampis) - viena pati. Šodien nemaz nav sūdīgi. Vismaz no rīta puses. Redzēs, kā būs vēlāk! Bet neparedzu nekādu sliktu dūšu - no vīna un šampja man galva nespāp, un būtībā man no alkohola vispār galva nesāp, vismaz neatceros, ka tā būtu bijis.

Nezinu, kas ar mani notiek pēdējā laikā, bet es visu laiku aizmirstu mājās mobīlo telefonu. Jocīgi, tā jau parasti man nebija lieta, kuru es aizmirsu. Bet pirmajā reizē aizmirsu, kad braucām uz jūru-tad toč pilnīgi aizmirsu un atstāju to mājās. Tad vienā dienā atcerējos, kad biju pa durvīm vēl nebiju izgājusi ārā, bet šorīt jau biju pat vispār mājas ārpusē, kad atcerējos, ka kaut kas ir palicis uz istabas galdiņa. Laikam galva paliek veca.

Neaptveru to, kas tagad notiksies. Vienkārši nespēju tam noticēt, vēl joprojām. Esmu nikna, arī pie reizes.

Man gribaas strādāt, gribas vakarā būt nogurušai no darba, no strādāšanas, fiziskas piepūles, bet nevis būt piekusušai no nekā nedarīšanas, no sēdēšānas netā, no lūrēšanas uz kolēģiem, no muļķa dzīšanas. Bet izskatās, ka vakarā atkal būs nogurums no nekā.

Vārds "pret" pats par sevi jau ir vardarbība.

Pirmo iespaidu var atstāt tikai vienu reizi.

Šodien kontakta nav, bet vienalga ir labi, tā ka ir. Nav garīgā, tas laikam ir iemesls. Bet ne jau man.