Šorīt no rīta jau atkal nedaudz ilgāk pavārtījos, izlīdu no gultas divas minūtes pirms darba laika sākšanās. Nesteidzoties sataisījos, krietnu laiciņu pēc darba laika sākšanas vilkos ārā no mājas. Sestdiena pastakastītē, protams, vēl nebija, lai arī tas bija vairāk kā skaidrs, varēju jau arī nepārbaudīt, tāpat zināju, ka pastniece vēl guļ.
Veru mājas ārdurvis vaļā, nu, tā ar spēku, bet tās pret kaut ko atsitas un neveras. Es tā nobrīnos, izbāžu galvu ārā pa to durvju šķirbu, lai paskatītos, kas man tur traucē. Gandrīz vai iekliedzos - cilvēks guļ tieši pie durvīm. Un pat nepakustējās no mana blieziena. Nez, vai bija dzīvs vai nē, bet kodiens viņam vakarnakt ir bijis pamatīgs. Domāju, ka arī zilumi uz ceļiem tagad manāmi, jo pa tiem arī trāpīju, labi, vēl, ka ne pa galvu. Ar drebošu sirdi pārkāpu šim pāri un atskatoties devos prom - ne kustības vai skaņas no viņa. Būs jāpalasa Ogres ziņas vai vēstis - vai nav kāds dzērājs savākts Tīnūžu ielā.
Ja jāsaka, diezgan pretīgi. Man dzerāji vienmēr iz uzdzinuši riebumu, šis arī.

"Daži mistiski apgalvo, ka ar viņiem notiek tas, kam jānotiek. Un, ka arī prieks ir kaut kas tāds, kas notiek pats no sevis, atliek vien gaidīt. Un liela daļa cilvēku tā sēž un gaida, kad prieks pieklauvēs pie durvīm, sakot: "Labdien, es esmu jūsu prieks!" Lūk, ja tā notiek, ir jāzvana 003. Jo neviens prieks pats par sevi nenāk."

Santa. 2006. g. jūnijs.