Šodien pēc 1,5h pavadīta laika Rīgā braucu mājās. Vilciens kā jau vienmēr šajā laikā 16.26 ir PILNS līdz ārprātam! Viens puika brauc, stāv kājās, šim zvana mamma! Kaut ko cik nopratu stāsta par datoru, ka kaut kas ir noticis utt. Puika viņai sāk skaidrot ko lai viņa dara, ka viņi jāapgriež dators otrādāk, tad "...redzi tur tādu batereju, tur ir divsas ķepiņas, aiz tām pavelc un izņem ārā...mammmu, lūdzu, klausies, mammu, beidz, klausies, nu redzi tur ir, Kā neredzi??? nu tā abtereja liela, kā neredzi, Tev jāizņem, ....." Uhh, māte neko tā arī nesaprata. Nabaga mazais bija nobļaustījies ar līdzjūtīgu balstiņu pa visu vilcienu. Un mamma viņam pateica, lai kāpj ārā un aiziet viņai palīdz. Ne, nu neko jau māte. Mazais tikko vilcienā iekāpis, baruks kaut kur, nē, davaj, tagda kāpē ārā un baruc pie manis. Pff. Nu gan māte. Sākam braukt, nākošā pietura Vagonparks. A mazais mammai prasa, lai šī pasaka ar kādu transportu, a viņa laikam nezināja. Un ko bēranm šajā brīdī darīt, kāpt kaut kur ellē ratā ārā un braukt pie mātes, ka pat nezin vai aizbrauks. Kāda sieviete sāk viņa prašāņāt par to kur viņam jābrauc, tad izsecinam, ka varēs ar 15. troli braukt uz centru. Un iesaka, viņam labāk kāpt ārā Jāņavārtos, jo V-parkā būs jāiet paŗi tiltam. Un tad es iejaucos, ka tiltam pāri nav jāiet un tepat pie stacijas tak ir pietura, lai tik droši kāpj ārā. Noskaidrojām vai mazajam ir nauda un vai viņš visu saprata un izlaidām ārā no vilciena.

Fuuu...A kas būtu noticis, ja mūsu labi zināmajā sabiedrībā, mazajam neviens neko nebūtu pateicis par transportiem un visu noskaidrojis??? Un ar kuru galu tā mamma domā. Nu, lai tak sprāgst tas dator, nopirksi jaunu, bet padomā par savu miesīgo bērnu. Un, ja viņš arī tālāk neko nezinās ko darīt ar to datoru?? Par velti viss tas haoss???

Vispār esmu šokā.

Uz galda no septiņām tulpēm ir palikušas piecas. Divām mūžs tālāk rit miskastē.

Bet plauktā ir pūpoli. Svētdienai!