Ha, tiešām globālās sailšana ietekmē arī mani. Diemžēl arī es slepus priecājos par to, ka man nav jātuntulējas, lai uzturētu savu tā cītīgi radīto un loloto siltumu. Kaut arī ik dienu, kad dzirdu savas darba kolēģes sajūsmināto prieku, lai tik silts, lai tik notiek tā globālā sasilšana, jo redz arī viņa priecājas par siltumu, es tā aizdomājos, ka, johaidī, gribas man atkal to sniegu līdz ceļiem, kas bija pirms 10 gadiem, gribas ziemu, kas ir īsta ziema, gribas to gurkstošo sniegu zem kājam ar nenormālo salu, kad mazie bērni var neiet uz skolu (diemžēl paši mazākie to nekad vairs neizbaudīs). Bet šodien arī es priecājos, jo varu pa dzīvokli staigāt basām kājām, uz tām nepūš vējš, jo jau sen visu aizlīmēju, bet vienalga bija auksts. Kaut gan mājinieki vēlas vēdināt telpas. Nu nē, savu siltumu es ārā nelaidīšu un no skapja ārā šodien zeķes nevilkšu. Māju var vēdināt kamēr es neesmu mājās, kādu stundu pirms manas ierašanas, lai atkal viss var iesilt.
Būtībā divas galējības, baļķis ar diviem galiem, un vēl kā tur to mēdz saukt. Bet tā ar mani ir!