Saka: "Jums lietussargs ir? Ārā līst!"
Saku: "Nē, nav! Bet man jau tepat, nav tālu jāiet!" Domāju: "Neesmu jau no cukura, neizkusīšu!"

Neizkusu, jo tiešām neesmu no cukura. Bet sniegs gan ir. Tas izkusa, līdz pēdējam graudiņam!

Katru rītu, jau kādu pus gadu man ir pierasts, ka no rīta varu lasīt laikrakstu "Diena". Tas man ir tāpat kā citi pierod pie ikrīta kafijas. Lai arī es viņu nelasu tik cītīgi (pat ļoti necītīgi, tik pa diognāli), tomēr šī sajūta man ir svarīga. Un šorīt diemžēl zuda šīs sajūtas. Tādi rīti pienāk pa retam. Kad pastniece, kura nenāk no Pasta, bet laikam no Dienas, kārtīgi guļ mājās ar visu manu Dienu vai arī šorīt bija ievēlusies peļķē. Jau tā gāju vēlu no mājām ārā ap kādiem 7.20, bet avīzes viņi parasti nes vēl ātrāk. Un tukšs. Un tukšuma sajūta pie tējas tases un brokastīm darbā. Protams, ka diena ir pagājusi, pulkstenis rāda 18.00, tad jau šī Diena vairs nav aktuāla. Kaut gan paldies, ka vispār atnesa. Būs manam kaķim kur nokārtoties.

"Un tas, ko saka cilvēki, ko runā apkārt un runā sliktu vai nepatiesu, zemei nāk par labu. Visas šīs runas ir vislabākie sūdi..."

Pirms kādu iestum dubļos, pārliecinies, ka tie nav ārstnieciskie...

Tūkstošiem mazu debestiņu krīt no gaisa un sakrīt man kapucē. Es uzlieku kapuci galvā un esmu debesīs!