Nekad nevar zināt kas nāks atpakaļ un kas nē, vai ne? Mēs darām labas lietas, palīdzam cilvēkiem, nezinot vai par to saņemsim atlīdzību. Nesaudzīgi sevi ziedojam. Savus līdzekļus atdodam. Atdodam sevi visu. Savu pasauli dalām, lai tikai vēl kādam būtu labi. Jo viņam neviena šajā pasaulē nav. Vai arī ja ir, tad ir tālēs zilajās un par saviem radiem pilnīgi nospļauties. Labi, varbūt ne tik traki, bet gandrīz vai. Šodien es pilnīgi aptvēru...nē, es to jau zināju iepriekš, bet šodien apstiprināju savas domas, ka es nespētu aizbraukt prom, ja mammai būtu grūtības ar darbu, ar naudām, ar jebko citu. Es nevarētu atstāt viņu tāpat vien, tikai tādēļ, ka man jādodas meklēt pasaulē sava dzīve, jo citreiz šādas iespējas nebūs. Es neesmu tā audzināta. Bet es atbildu par savu rīcību. Un man nav vēlēšanās pēc tam redzēt sekas... Kaut vai nelielas. Nekādas. Un visļaunākajā gadījumā ne tādas, kādas redzu šo draugu ģimenes vidū. Meita prom studijās, māte tikmēr nojukusi galīgi un ielikta psihiskajā... un visa nauda atdota meitiņai, lai tikai viņa varētu izdzīvot studijās. Kā var šādi rīkoties? Pamest savu ģimeni, savākt no tās visu..pat izsūkt gandrīz dzīvību laukā..tikai tādēļ, lai pašai būtu labus!? Es to nespēju saprast. Un man slikti metas domājot par šādiem cilvēkiem. Un vēl, ka man ar tādiem ir jāsaskaras un jābūt vienai no tām, kas sviež to palīdzības riņķi. Bet ne jau mana mamma tā ir, ne jau es atbildu par viņu. Es esmu atbildīga tikai par savu dzīvi. Un par to, kuri mani šajā dzīvē ir palaiduši. Un, ja kaut kāda iemesla dēļ es netikšu uz kaut kurieni, tad tā būs lemts. tad mana dzīve ir te un esmu tai paredzēta. Es ticu, ka Kāds mūsu dzīvē lielu daļu jau ir izplānojis un izlēmis. Tikai ceru, ka viņš būs labvēlīgs visiem. Godīgi, sirsnīgi un ar patiesu atdevi. Ar mīlestību.