Kopš vakardienas pie mums ir vēl viena kaķene. Manas kaķenes mamma. Un būs te līdz kādiem Ziemassvētkiem, jo viņai nav kur palikt, kamēr saimnieki pa slimnīcām un ārzemēm.
Viņa ir dikti mīļa, glaužās pati un murrā. Ne tā kā mūsējā. Mūsējā rūc, šņāc un sit ar ķepu pat man, ja lienu tuvumā. Viņa ir dusmīga par Inces ierašanos viņas teritorijā. Un tā jau otro dienu. Visu laiku rūcinās. Es jau ceru, ka nomierināsies ar laiku. Savādāk grūti jau, visu laiku jāvaktē, lai nabaga Incei neizskrāpē acis.
Vispār tāds trādi rīdi. Grūti jau, ka vēl kāds svešs kaķis, kas nav pašu izaudzināts. Ne es zinu ko viņa grib, kad izrāda savu sajūsmu vai kādas citas emocijas. Uzreiz var atšķirt no mūsējās pēc raksturiem.
Un Incei ir divreiz lielākas acis nekā mūsējai. Un gludāka spalva. Hah, kaķu māja!:)