Tā arī nesaprotu kā tad īsti ir. Vienu brīdi gribas būt varenai un pašai darīt visu ko vien spēju nelūdzot neviena palīdzību. Bet brīžos gribas uz kādu paļauties, zināt, ka būs atbalsts un palīdzība jebkurā brīdī. Tas tāds vājums?
Bet lielākoties man liekas, ka gribas darīt visu pašai, VIENAI PAŠAI, nepaļaujoties uz citiem. Liekas, ka tā ir labāk. Tad es viena pati uzņemos savus pienākumus, savas uzslavas, savu kļūdu labojumus. Neciešu, ka kādam jāmaksā par manām kļūdām. Jocīgi? Tāda es esmu.