Sen nebija man bijis tik agrs rīts. Bija aptuveni plkst. 5.00, kad devos uz Madonas staciju. Māja mums atrodas Gaismas ielā, kas ir pilnīgi neapšaubāmi tumšā iela. Viss kluss. Man zem kājām tikai piesalušie 2 cm sniega gurkst, skrab un izliekas par dzīvu esam. Un es sajūtu, ka man kāds seko. Viņš seko tā klusām, zogoties, neizdvešot ne skaņu. Vienā brīdī viņš ir ietinies dūmu mākonī, jau pēc brīža pilnā stāvā redzams bez tiem. Viņš neko nesaka. Viņš iet vienā solī ar mani. Tieši man aiz muguras. Viņš ir kā mūžīgā ēna, kas seko. Viņš slēpjas aiz zariem, pēc tam nebaidoties izslejas savā lepnumā un parāda seju. Es zinu, es sajutu, ka viņš arī bija tas, kurš šajā naktī bija vainīgs pie maniem murgiem. Viņš vienmēr pie tā ir vainīgs. Jo tikai reizi mēnesī viņš ir tik draudīgs, tik kluss, tik nomācošs. Jā, mēs viņu visi pazīstam kā Pilnmēnesi - skaisto sapņu laupītāju, un kā maniaku sekojot pa tumšajām, klusajām ielām, kur kaimiņu suņi, kas līdzīgi vilkačiem, rej uz mani nevis viņu. Viņš vienmē ir bijis mans bieds, jo kāda tik mistika nav notikusi šādā Viņa laikā - reizi mēnesī.