inciite

http://foto.inbox.lv/inciite15/Paardopdu-kombineetos-ratus-par-60Ls/Picture-010.jpg
svars 16 kg;
kulba jaudzimušiem;
lieli pumpējami riteņi, priekšējie griežas braukšanas virzienā, iespējams nofiksēt
sporta rati;
soma mammai;
kāju pārsegs;
ziemas jumtiņš.
priekšējie riteņi grozas;
ratu sporta daļu var uzstādīt gan ar skatu braukšanas virziena, gan ar skatu pret jums;
laba gaisa cirkulācija;
ērtas bremzes;
jaudzimušo kulbas pamatni (galvgali) var regulēt;
klusi salokāms jumtiņš;
var mainīt roktura augstumu
Audums kulbiņas iekšpusē viegli noņemams un mazgājams veļas mašīnā
Sporta/vasaras ratiņu daļu var likt gan ar skatu uz priekšu, gan skatu uz sevi
Regulējams muguriņas augstums(sporta/vas aras ratiem)
Regulējams kāju balsta augstums(sporta/vas aras ratiem)
5-punktu drošības jostiņa
ietilpīgs iepirkumu grozs
uz ratiņu rāmja iespējams uzstādīt auto sēdeklīti GRILLO(0-13kg)
Klāt dodas vēl lietus plēve un moskītu tīkls, rati ļoti labā vizuālās un tehniskā kārtībā, praktiski ar ratiem braukts tikai 1. gadu. Vasaras/sporta ratos var likt bērnu līdz 15 kg.

Nu ko skolu veiksmīgi esmu pabeigusi un sajūta, kā pēc labi padarīta darba. Uz jautājumu vai turpināsi ja iepriekš teicu, ka nē tad tagad sāku jau apdomāt. Bet vispār tas bija trakākais mēnesis kuru es atceros un vairāk ne par ko tādu negribu. Bet kaut ko jau šai dzīvē mācos uz priekšu, to ko sen jau biju pametusi.

Nu ko spēlīt pabeigsim skolu ir sākusies. Tikai vienīgā nelaime ka dikti negribas beigt spēli, bet gan uzvarēt. Bailes tgas tagad ir manas sabiedrotās tā pat kā strss un lielais nogurums.

Visas manas šā brīža sajūtas ir šeit:

http://www.youtube.com/watch?v=fDQnkYwfNfk

Esam iekrituši darbos. Tiekamies vakaros, un ne kātrā vakarā... Mierinām sevi ar domu, ka tas jau tikai laika jautājums, ka tāds režīms drīz beigsies, bet īstenībā to mēs nezinām iespējams, ka tā tas var turpināties vēl ilgi.

Uh nu jau atkal trīs dienas pagājušas un man jau atkal uz darbu. Ir tā ka grūti aiziet, bet patīk strādāt. Bet aiziet līdz tam darbam man sagādā lielākās pasaules mocības.

Sen mani nav pārvaldījušas tādas jūtas, kā skumšana pēc kāda. Sen nav bijis tā, ka nevari gulēt, jo domā un gaidi, kad būsi kopā, un kad esi kopā tu nevari normāli gulēt, jo zini, ka no rīta viņš uz darbu skries un viss no jauna. Dažbrīd man liekas ka naudas dēl ir vērts paciesties, bet citreiz liekas ka nu viss vairāk nevaru. Tad atliek viens tikai sev censties iestāstīt, ka ir tikai drusku jāpaciešas un viss viņš būs blakus, bet tad pašai rodas jautājums cik tad ir jāciešas un nu es to zinu līdz 27, tā būs pirmā diena un 28 okt. b ūs otyra diena un tad atkal riņķa dancis.
Nu esmu beidzot sākusi strādāt, nu pat vēl īsti nesaprotu vai patīk vai nē, bet zinu noteiktui visu mūžu tā negribu strādāt. Man šobrīd ir tāda sajūta, ka apmēram 5.mēnešus pastrādāšu un viss mani jau gaida tad citi darbi. Nezinu moss ar kaut kas superīgāks notiksies. Man ir viens darba kolēģis, kuru es mācētu no aizmugures raksturot, bet ne no priekšas, pat nezinu, redzu lielāko ties pakausi ne seju. Esmu ievērojusi, ka parasti atnākot uz darbu apmēram pēc kādām 30min viņš sasmaržinās. Smarža man patīk, laikam nevarētu strādāt, ja nepatiktu būtu grūti, jo tik daudz laika pavadu ar viņu. Pat nevaru pateikt vai kā cilvēks viņš man patīk vai nē, vīņš ir no tiem tipiem izdara kautko jauku un noteikti pretī jāizdara kaut kas tāds, kas man nepatiktos, līdz ar to manī ir radušās divējādas sajūtas. Pārsteidz tas, ka pa to mazo laiciņu, kad seju parāda esmu piefiksējusi, ka viņšm ir nelebati zobi. Zobārsts pēc viņa kliedz. Darbs visā visumā ir zināms, bet ir tikai mazas neanses, kuras vēljoprojām mācos. AA es aiz tā cilvēku jūtos, kā siena. Tā sajūta mani piesasita pie studiju gadiem, kad bija viens puisis, aiz kura es jutos tik nenormāli pasargāta, kā neaizviena šai pasaulē, pat aiz vīra neesmu tā jutusies. Ši sajūta liek man sajusties, kā mazai neaizsargātai meitenītei( mazai princesītei) un ziniem man pat patīk tā jūsties, kā maza nevarīga princesīte. Ir tik patīkami, ka atver durvis izejot cvai kāpjot mašīnā. Sākot strādāt sāku atkal justies, kā sieviete nevis tikai sieva un māte, bet kā sieviete, kas piesasita uzmanību. Tas tiešām ir patīkami un redzu, ka vīrs uz mani ar citām acīm raugas. Tas tiešām ir superīgi.

AA un domu par pilsētas, valsts pamešanu neesmu vēl atmetusi.

Jūtos kaut kā nelāgi. It kā jau viss ir labi, bet iekšēju, gan nav labi sirds tada nemierīga. Nu neesmu neko sliktu izdarījusi, bet kaut kā nejūtos lādzīgi. Pat nevaru saprast, kas i pa vainu. Vakar bija sen neredzēta draudzene atbrauksi tiešām bija liels prieks viņu redzēt. Vakar tā arī vīru nesanāca saigaidīt mājās nolūzu, bet kad viņš ielīda gultā to gan es labi atceros aa un vēl es nenormāli sāpīgi nolauzu nagu. Esmu vēl sākusi strādāt, nu teikšu tā ir labi, bet vienmēr var būt labāk.

Nu ko sesija ir beigusies. Rezultāti vēl nezināmi, bet vismaz šo sesiju nokārtoju vienu parādu. Šodien bija mana otrā darba diena un mani šokē darba vietā darbinieku attieksme. Nu drausmas tik lēta uzvedība no pieaugušu cilvēku puses, esmu šokā, neko pat labdien nemāk pateikt nu tādi bosi, bet īstenībā ir vienkārši darbinieki, bet kādas ambīcijas, jums to vajadzētu redzēt. Stāstīju māsai par to kā man gāja un viņa pareizi pateica, ka iepriekš esmu sēdējusi pie galda uz kura ir klāts galdauts un ēdusi ikrus klāt piedzērusi šampānieti, bet tagad esmu atpakaļ pie tā galda uz kura ir uzklāta avīze un tiek padots šnabis ar siļķi. Secinjumu izdarīju pati priekš sevis tādu uzvesties tā, it kā es vēl sēdētu pie tā glaunā galda un nebūt tādai cūkai, kā dažam labam.

Nu ko esmu vienlaicīgi šobrīd laba mamma, laba sieva, laba studente,labs darbinieks darbā.. Kā es to visu pavilkšu nav ne jausmas.

NU ko draugi mīļie man rīt fizskūltūra jākārto nu tad turiet īkšķus par mani!!!!!

Nu ko atlūgums ir uzrakstīts.

Pagaidām iet patiešām smagi, gribas atpakaļ to mierīgo dzīvi, kas bija iepriekš. Neziņa, satraukums, bailes tas viss kopā manī šobrīt ir. Grūti....

Nekad nedomāju, ka atgriežoties atpakaļ iepriekšējā darba svēra, jau no paša sākuma mani sāk kaitināt. Varbūt tas tāpēc, ka "tā ir tā pati brdre tikai citur atrodas?". Vakardiena man pagāja ātrā tempā skrienot pa medicīniskām komisijām utt. Vakartā pie vecākiem aizbraucām, gāja puskīdz normāli. Vispār besītis nāk virsū.

bet varbūt man iekas, ka nav vērta mošs tiešām ir zelta vērta????

Nu ko liekas ka darba jautājums sāk kustēties uz priekšu, bet papiru kaudze, kas jāiesnuiedz ir nenormāla. Varētu padomārt, ka vieta ir zelta vērta, bet tā nu tas nav.

Augstākā pilotāža, lai izbēgtu no sarunas mūku prom no mājām. Cenšos izvairīties, lai nesatiktu to cilvēku. Pagaidām izdodas, bet cik ilgi? To nu gan es nezinu.

Nu jau mani ir pārņēmis nenormāls izmisums.

Cīņa turpinās......