kad man bija sešpadsmit gadu, es mīlēju kādu puisi, viņam bija piecpadsmit, mācījās klasi zemāk kā es. smuks un gudrs puisis. šausmīgi dzerstījās un tusējās apkārt, katru vakaru cita meitene. viņš man iemācīja Čaku, naktis un slepenus, kaislīgus pieskārienus mīlēt, gulēt lietū zemē un skūpstīties, svilpot 'pūt vējiņus' un vēl, un vēl. es toreiz sapratu, ka nekas man ar viņu nebūs, pārāk vieglprātīgs un brīvdomīgs, un man arī neko nevajadzēja. vienmēr domāju, ka no viņa sanāks brīnišķīgs cilvēks tiktiešām. bet nē, samaitājās, vieglu dzīvi tīkodams, nekā no viņa tagad nav.
dažkārt Tu man viņu atgādini. liekas, ja tagad viņš būtu tāds, kādu toreiz iztēloju, viņš būtu līdzīgs Tev.

arlabunakti, aijā žūžū

tikai man nebija tādas meitenes

varbūt bija, Tu tikai nepamanīji tai drūzmā :)

:) eu, dut, davaj turpmák bez lielajiem Tu, ok?

pa kam tā? pārāk personal touch?
es nemaz savādāk nevaru, tas tā dabiski šķiet

es neticu tiem kuri raksta gramatiski pareizi un ir pieklājīgi. vot.

jei bogu, netici!
tikai pieklājību nepiesien, bļe

jau piesēju un ar banti:) tikai ar zobiem var dabūt vaļā tagad, un ja ļoti ļoti grib, tad arī.

gribi?

pašlaik - nē

mēs vēl neesam tubrālības sadzēruši, tāpēc pagaidām - Tu

a tu gribētu? tuvbrālības sadzert?

tubrālības un tuvbrālības nav viens un tas pats

iesūdzi mani