Par to, kā TP cīņu pret korupciju nobloķēja

Saeimā nesen gadījās dubulta murkšķa diena - gan kā līdziniece traģikomiskajai filmai ar tādu pašu nosaukumu, kur visi notikumi iet pa apli un neizbēgami atkārtojas, gan pavisam vienkāršā murkšķēšanas nozīmē. Tautas partijas (TP) diriģētā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija noraidīja Ministru kabineta (MK) iesniegtos grozījumus likumā «Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā».

Ar to atmests ir ne tikai divu gadu darbs KNAB un MK, bet arī sešu gadu ilgas cerības, ko labākas valsts pārvaldes vārdā kopš 2004. gada uz Latviju likusi ES. Varbūt nebūtu pārspīlēts teikt, ka atmestas pat 20 gadu senas cerības, ka šī būs atbildīga un godīga valsts. Tagad tos sērīgi sauc par atmodas ideāliem, kas nenāks, nenāks vairs. Tā rīkojies attiecīgās komisijas vairākums ar tās TP pārstāvjiem priekšgalā.

No KNAB izstrādātajiem likumprojekta variantiem MK pieņemtais jau tā bija pavājš, neuzliekot amatpersonām par pienākumu ziņot par korupcijas gadījumiem vai riskiem un atstājot to katra vēlēšanās ziņā. Kāpēc MK no KNAB piedāvātā izvēlējās mīkstāko, ticami uzzināsim ja nu vien no kādiem memuāriem nākotnē. Kaut gan jau augustā šā likumprojekta gaitā caur MK bija iespaids, ka tā diplomātiskie virzītāji apzinās tās varžacis, uz kurām taisās kāpt, tāpēc nolēmuši turēties pie principa, ka labāk mazumiņu dabūt, nekā visu zaudēt. Proti, kaut Latvijas amatpersonām līdz turpmākajam nebūtu noteikts citviet rietumu demokrātijās pašsaprotamais pienākums ziņot par korupciju, likumprojekts vismaz paredzēja aizsardzības mehānismu tiem, kas labprātīgi vēlētos celt trauksmi par valsts nozagšanu, kā arī veicinātu aktīvāku vēršanos pret korupciju no pašu valsts pārvaldes iestāžu puses. Nerunājot nemaz par to, ka beidzot tiktu definēts, kas tad tas koruptīvais nodarījums tāds īsti ir.

Tomēr dabūjuši esam ne medni, ne zīli, bet murkšķi, kas gvelž aplamības, ka piesmietais likumprojekts atmetīšot Latviju atpakaļ staļinismā ar tā stučīšanas kultūru. Nozagtas valsts apstākļos, kad konkrēts likums izteikti neaizsargā krietnu amatpersonu, kas gribētu uzņemties risku ziņot par korupciju, uz jūtīgiem un neadekvāti pievilktiem salīdzinājumiem motivētas «rūpes» par nācijas morāli ir liekulība un ciniska gaudulība. Savukārt šizofrēniska pirmām kārtām ir tā paša komisijas dalībnieka neizpratne par likumprojektā paredzēto brīvprātīgumu. Tad kas kungam īsti nepatīk - ka ir vai ka nav jāziņo? Tikpat muļķīga ir iebilde, ka likumprojekts, pievērsdamies koruptīvam nodarījumam, it kā ignorē citas nelikumības. Bet par ko tad vēl amatpersonu interešu konflikta sakarā lai runā - par nenomaksātiem alimentiem vai atkailināšanos sabiedriskās vietās?

Un pat ja šis neizskanēja no Saeimas tribīnes, bet «tikai» atbildīgajā komisijā, vai kungi iedomājās, ka mēs nepamanīsim? Tad viņi ir kļūdījušies.