travel

vakar tie foršie baski bija atlidojuši no Bilbao līdz Helsinkiem, tad ar prāmi līdz Tallinai, un tad tālāk pa visiem Baltijsteitiem izminušies ar ritenīšiem - no Igaunijas caur Latviju uz Lietuvu, un pēc tam atpakaļ uz Latviju, lai no Rīgas lidotu uz Barsīti un no turienes atpakaļ uz Bilbao.

cik viņiem kilometrus kopā sanācis noriteņot, vairs neatceros, bet pa ceļam kaut kur tepatās viņi bija satikuši saulē melli nodegušus vāciešus, kuri no savas Vācijas aizlidojuši līdz Dienvidāfrikai un tad no turienes ar riteņiem - tik uz augšu, līdz pat Norvēģijai. :) vispār Āfrikā gājis labi, ja atskaita Etiopiju, kur laikam riteņus viņiem mēģinājuši nopizģīt un vēl ko nu tur; bet kopumā plānā ir 20 tūkstoši (20 tūkstoši!) kilometru piecpadsmit mēnešos. es gribētu redzēt viņu kāju muskuļus pēc tam.

nu un tad vēl pirms dažiem gadiem bijis viens basku džekiņš, kurš ar ričuku devies apkārt visai pasaulei; līdz Āzijai viss bijis okei, bet tad Ķīnā iemīlējies meitenē, ar kuru ceļu izlēmuši turpināt kopā; Austrālijā meitene palikusi stāvoklī, un bērniņš nācis pasaulē jau, būdamiem atpakaļ Basku zemē. vai nav lielisks suvenīrs :)

un tad es domāju - damn, man jau it kā par piedzīvojumu trūkumu dzīvē sūdzēties būtu grēks, bet tomēr, ja padomā - es pat stopējusi pēdējoreiz esmu, šķiet, vairākus gadus atpakaļ; nu paga - kas notiek? kur vējš matos un tamlīdzīgi? ar steigu kaut kas jādara lietas labā. :) jāpajautā savam francūžu brālim, uz cik ilgu viņš taisās braukt ciemos - varbūt varētu kaut tepatās ar stopiem pa piekrasti padzīvoties. vot, jā, sounds like a plan.