Bet, jā, tajās attiecībās, protams, bija arī mana vaina, jo man likās "cilvēkam tagad grūti, kā tad es tā rādīšu arī savu vājumu - kad būs labāk, tad varēs domāt par balansu starp klausīšanos un izteikšanos". Tas jau tomēr pašā saknē nokauj otra cilvēka sajūtu, ka arī tu esi cilvēks ar savām grūtībām un bēdām. Pieredze ar to ir bijusi ļoti vērtīga, jo tagad man nav neviena tāda drauga, ar kuru būtu tādas attiecības, kaut gan ir bijis ļoti grūti sākt atvērties un pavisam tas arī nav noticis. Tas nenozīmē uzreiz bazūnēt visu, kas ienāk prātā, bet vismaz zināt - ja ir/būs tāda nepieciešamība, tad var/varēs, un tevi neatgrūdīs.