Man ar otrā varianta formulējumu ir problēmas - es domāju, ka vērsties pie tuvākajiem ir visveselīgāk un sakarīgāk, ja tuvinieki tiešām ir tuvi un ja cilvēks spēj pārkāpt visādiem "bet", "ja", "kā tad es tā". Tas, kas man formulējumā nepatīk ir piebilde "tam jau viņi domāti", bet tā man laikam trauma no pusaudžu gadiem, kad rinda ar manām draudzenēm (kuras tiešām uzskatīju par ļoti tuvām) pārstāja būt manas draudzenes, jo "psihoterapeits" vairs nebija vajadzīgs. Tātad "tam (bēdu sūdzēšanai) jau es biju domāta", un tas bija baigi sāpīgi. Bet, nu, jā, mana pieredze ir tāda, ka, ja kādam esmu tam domāta, tad tikai tam un nekam citam.