jā, bet, manuprāt, atslēga ir tur, ka cilvēki parasti nav viendimensionālas būtnes, cilvēki ir lieli aisbergi, kuriem virs ūdens parādās tikai šādas tādas šķautnītes, kuras ik pa laikam mainās - taču tā ir tikai neliela daļiņa no visa, kas ir cilvēks pats kā tāds. garāmgājējiem mēs vienmēr būsim tikai tās šķautnītes, kas konkrētajā brīdī uzpeldējušas virspusē - taču tam nav nekāda sakara ar to, kā sevi redzam paši un tuvākie cilvēki.