01:09 - es eju mazgāt matus!
Pag, ieraksta veikšana nedaudz atlikta, jo man nez kāpēc asiņo deguns...njā...sestdien no rīta izgāju no mājas un šovakar atgriezos... tik daudz kas piedzīvots, ka informācija, domas, izjūtas, emocijas un visa kā cita sakrājies tik daudz, ka tas viss neapstrādāts vēl klaiņo pa manām smadzenēm.. vajag visu salikt pa plauktiņiem, bet jo vairāk domāju, jo vairāk daru sev pāri.. Kāpēc es sevi emocionāli tā spīdzinu? Man visu laiku ir licies, ka esmu stipra, ka spēju pārciest daudz.. bet vai tiešām šis ir tas laiks, kad tiek pārbaudīts, cik daudz... brīžiem tā vien gribas sabrukt mazā čupiņā uz grīdas un padoties... Ir tikai viens jautājums, ko es nemitīgi sev uzdodu - kāpēc? Kāpēc es iemīlējos tieši Tevī?
Es nezināju, ka spēju tā mīlēt kādu cilvēku.. tā, ka pat vārdos nespēju to izteikt... ko es vēl par sevi nezinu? Tik daudz ko...
Sestdienas ballīte.. njā.. ballīte ir īstā vieta, kad runāties ar cilvēkiem, alkohols atraisa muti.. tāda informācijas gūzma nāca pār mani...varu tagad sev smadzenes čakarēt...lai saprastu kas un kā...
Un es atkal pastaigājos pa sniegu zeķēs... dīvaini man tie paradumi...
Es pati arī esmu dīvaina... varat pasmieties par mani... jā, es atļauju... histēriskiem smiekliem smejieties par mani, jo jums mani nesaprast... es esmu ļoti sarežģīts cilvēks...Ir tikai viens cilvēks, kas varētu mani saprast.. bet arī jautājums, cik ļoti spēj saprast.. bet kā lai mani saprot, ja es pati sevi līdz galam nesaprotu... Bet mani kaitina cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka saprot mani, bet patiesībā neko nesaprot un cenšas mani mācīt, kā pareizi dzīvot...
To, ka man tomēr negribas mirt, es saprotu tikai tad, kad man pie rīkles pieliek nazi... dīvaina sajūta.. Jā.
Paspēju pabūt arī uz teātra izrādi... tā pa nopietno - Marija Stjuarte... laba izrāde.. tiešām laba... liek aizdomāties... it kā jau man tā nebūtu par ko domāt... vāks ir ar mīlestību... vismaz 90% domu grozās ap vienu cilvēku...
Man patīk pastaigas... arī tagad es labprāt iziet ārā.. pastaigāties.. bet ir jau pāri 2iem, bet vai tas ir šķērslis? Būtu vasara, es noteikti izietu... man slinkums ģērbties, lai ietu ārā.. bet vai tad ir jāģērbjas?... varbūt vnk iziet ārā un nosalt... nē, es gribu uz jūru...jā... ar Tevi..
Pat labu draugu kompānijā var sajusties lieks...un tas ir vēl jo smagāk... jo aiziet it kā negribas, bet tajā pašā laikā palikt arī negribas... jo jūtos vnk lieka un nevajadzīga... sajūta it kā es traucētu.. maisītos pa vidu...
Un vēl jo vairāk, ja atbraucot mājās, arī ir vientulības sajūta.. sajūtu, ka arī šeit es neiederos... nekur vairs nav vietas man un manām ciešanām...
Un kāpēc es nespēju pieņemt faktu, ka es kādam varētu būt svarīga? Jau atkal savā mazajā, tizlajā galviņā sadomāju jaunas sviestainas domas...
Vajadzētu iet gulēt, savādāk nez ko vēl sadomāšu... jā, bet nesanāks..pārāk ļoti esmu sagruzījusies...kārtējo reizi sevi emocionāli izvaroju..
Laikam šonakt pazīmēšu...un padzeršu vīnu.. un man ir vienalga, ka drīz jau pulkstenis būs trīs, kas nozīmē, ka šo ierakstu es rakstu gandrīz 2 stundas... ( un tikko es aizdomājos un sapratu, ka es varētu... jā. hmmm...pārsteidzu sevi, ka spēju tik ļoti kādam uzticēties..)
Ai, labi.. pietiek rakstīt.. tāpat jau vairs neatceros, ko es te esmu sarakstījusi.. vajadzētu pārlasīt, bet es negribu vēlreiz piedzīvot tās sajūtas, kas dzīvojas šajās rindiņās, kas varbūt arī nav izteiktas vārdos, bet manā galvā viņas ir...