|
Oct. 4th, 2003|08:44 pm |
Reiz sensenos laikos ,kad no kūstošajiem ledājiem kļuva brīvs pirmais zemes pleķītis tajā vietā izauga ozols. 1000 gadu dīga 1000 auga un ap to laiku kad piedzima Kristus viņš jau bija tāds koķelis ka tik turies. Kādu rudeni viņam pie kājām nokrita zīle.Tā visu ziemu gulēja un sūca spēku no melnās trūdošās zemes un pavasarī uzdzina treknu asnu. Ozols izpleta pār viņu savus zarus un sargāja no spilgtās saules un asā vēja ,kad lija lietus viņš neļāva tā lāsēm sakapāt vāro dzinumu. Vasaras beigās no zīles bija izaudzis vīrelis vārdā Latvietis – gara auguma ,linu baltiem matiem ,garš sieksta platiem pleciem ,kā vērsim. Stāvēja un skatījās savā tēvā Ozolā un pārdomāja to ,ko bija sasūcies no zemes gudrībām. Kad nāca rudens viņam kļuva auksti un viņš sāka domāt par to ,ka varētu iet prom. Atrāva vienu kāju no zemes , atrāva otru kāju no zemes... siltāk bija taču pēc neilga laika sals atkal bija klāt. Latvietis iespiedās Ozola dobumā un drebēja.
Garām kliboja izspūries melnmatains vīrs ietinies melnā sprogotā ādā izgreznotā ar sudraba sprādzēm un važām. Viņa kāja klinkstēja pret sasalušo zemi – Kik-klik-klik- un pret lielu sitās plats zobens ar svešādām zīmēm uz tā.
-“Ko tu te salsti?” Viņš jautāja un viņā elpa aukstajā gaisā meta dūmu mutuļus.
Latvietis neatbildēja ,tikai skatījās uz viņu savām rudzupuķu acīm. Mellais piesēda uz Ozola sanes un viss koks nozvārojās itkā būtu milzu smagums tam uzkritis. Svešais pīpēja dīvainu kodīgu tabaku ,no kā Latvietim cirta kaklā un asaroja acis. Pasēdējis Mellais piecēlās un viņa sēdvietā zakne bija kļuvusi par ogli. Latviets priecīgs sataipīja rokas Mellā virzienā ,no viņa nāca ilgi kārotais siltums. Bet svešais negribēja kavēties ,viņš nosaitēja savu zobenu un atspieda pret Ozola stumbru teikdams uz Latvieti :
-“Nu skaties puis ,es tev dārgu mantu atstāju ,proties izmantot.”
Kad šis aizgāja latvietis iesēdās oglēs ,ko Mellais bija atstājis un domāja. Domādams viņš ar zobenu bakstija ozolu tā ,ka skaidas leca. Jo igāk domāja ,jo vairāk bakstija. Pasvārstijis skaidas rokā viņš vel padomāja. Ne kur ilgi amats bija rokā un viņš Ozolu nocirta un uzcēla sev siltu istabiņu. Apņēma skaitu meiču par sievu ,spožiem matiem melniem matiem un greznoties kāru kā žagatu. Tikai reizumis ,kad siltā pavasara saule sildīja pakšķus un istabas priekšā svešā mēlē tērgāja bērnu bars latvietis stāvēja un glaudīja gludēnos baļaķēnus un centās atcerēties to ko viņam bija stāstijusi zemes balss. Taču drīz viņu darbā aizsauca viņa spulgacainā darbīgā sieva, kas nemīlēja pāromu brīžus un stāstija Latvietim par mūra pilīm ,kur šādus baļķēnus par iekuru vien lieto.
* tautas frontei 15.g |
|