| espape from sub-paradise |
Jul. 5th, 2003|01:38 pm |
Es aizbraucu no šīs nolādētās pilsētas ,kura grasās mani aprīt pirmdien plkst 17:00 ar autobusu uz Liepāju. Sava veida bēgšana no paradīzes ,taču man nav izvēles , šeit paliekot es iznīcinātu pati sevi ,jeb to ,kas no manis ir atlicis. Pats pareizākais būtu ja es uz turieni būtu aizbraukusi right after skolas beigšanās ,taču man likās tik debīli pavadīt vasaru lauku mājās pie jūras ,kur nav nekāda spriedze ,izklaides ,attiecību staffa ,alkohola un cigarešu. Tagad pēc vakardienas /aizvakardienas nakts es bēgu no šis vietas. Pa ceļam mājās nopirku autobusa biļeti... Un tas ,ko es vēlos ir klusums. miers. Saule un gaisma ,ko es tik ļoti ienīstu šeit... Piezvanīju lai atver logu un izvēdina manu istabu ,sakārtoju drēbes , peldriņķus un sauļošanās krēmu vienā somā un piezvanīju un pateicu pokemonam ,lai mani nemeklē ,ja tiešām tik ļoti mīl ,kā pats izsakās. Es nespētu skatīties viņa sejā zinot ,ka mani pie viņa nekas izņemot pārejošas fiziskas vēlmes nesaista , un man nav nemazākās vēlēšanās skūpstoties ar viņu iztēloties citu seju... Un brīžiem manšķiet ,ka es ienīstu sevi par to ,ka man ir bijuši tik daudz draugu ,kas ir vel bērni... tādi kuriem ar mani ir bijis pirmais skūpsts ,vai pirmā reize vai abi kopā. Like- apzinoties ,ka man labi ja divi , trīs no visiem viņiem man ir patiešām patikuši , bijuši personības... lai gan viņi visi vel ir bērni ,tāpat ,kā es. Nekad mūžā vel nebiju sapratusi ,ka es vel esmu tik jauna ,tik nepieredzējusi un tik ļoti bērns... tas ka manus garastāvokļa gļukus var 90% norakstīt uz pusaudžu vecumu ,jaunības maksimālismu (kas tagad man vairs pat neliekas aizvainojoši) un hormonālajām vētrām , ir pilnīgi noteikti...
Es tikai vēlos ,kaut es būtu aizbraukusi jau tad un nebūtu nodarījusi sev un citiem pāri tik ļoti ,kā tagad... nebūtu sastrādājusi un sarunājusi tik daudz muļķību ,nebūtu ... viss ir viens milzīgs JA VIEN ES NE... bet es esmu vāja un bezgalīgi naiva ,es ticu ,ka pasaule ir laba ,ka cilvēki ir labi, ka visi viens otru mīl, ticēju mūžīgai mīlestībai ,tam ,ka viņi ir uzticīgi ,tam ,ka es viņus kontrolēju ,tam ka es esmu skaista un gudra ,ka man ir daudz talantu... bet īstenībā es biju tikai rotaļlieta ,kas iedomājas ,ka viņa kontrolē visu pasauli ,es pati sev aizmālēju acis un skatījos tikai uz to ,ko es gribēju redzēt ,dzirdēju tikai to ,ko es gribēju saklausīt. Nav liela māksla iztulkot un pagriezt citu teikto no egoistiskās puses. Taču ja kāds pateica kaut ko tādu ,ko es pat cenšoties nespēju pagriezt tā ,lai tas būtu pielīšana man es dusmojos...Un protams ,ka galu galā man likās ,ka visiem es liekos wnk brīnišķīga... bet tagad es saprotu ,ka mani vienkārši negribēja aizvainot un vispār izturējās ,kā pret izlutinātu bērnu... Ja jūs zinātu ,kā man gribas prom... uz tādu vietu pasaulē ,kur mani neviens nepazīst. Vai kaut vai pusgadu atpakaļ pagātnē. Sākt visu no gala... zinot to ,kas ar mani ir noticis tagad. Viss ko es vēlos ir būt laimīgai un kādam piederēt. Būt vajadzīgai. Kaut vai pati sev. Man nāk smiekli... es esmu bijusi TIK naiva
***
Rīt Dziesmu svētki... mans pēdējais pieturas punkts šajā nolādētajā dievu pamestajā pilsētā. |
|