| is this how it has to be ? - being alive? |
Jul. 3rd, 2003|12:11 am |
Tikko pamodos,jo zvanīja Seraphim , kas šorīt nevarēja pamosties un paziņoja ,ka man derētu rīt celties piecos...tajā mirklī man tas likās smieklīgi ...ja tā padomā tad vel joprojām liekas. Aizmigu sēžot virtuvē uz krēsla un tā es tur nogulēju divas stundas pilnīgi black-out ,jo iepriekš nebiju gulējusi 49 stundas. Divas dienas un vel mazdrusciņ.
Vel joprojām cenšos šīs divas dienas salikt kopā pa fragmentiem ,kaut kādi swiftmoowing bits parādās un atkal pazūd... un vispār laikam nav jēgas te to rakstīt ,jo tas prasītu pārāk lielu rakāšanos pašai sevī ...reizēm ,tas ,kas notiek nav fiziska darbība bet gan psihiskas sajūtas ,kas iet garām un aizķer tevi ar plecu un izsit no pastāvošā līzdsvara... un tad runāt ir grūti...bet feelings ir...
Out of this world...
...principā pārsvarā tas ir tādēļ ,ka man ausīs pašlaik skan mūzika ,kādu es nekad neesmu klausījusies un pat neesmu apjēgusi par tādas esamību...labi es nevaru pateikt vārdos bet ... nuja... šobrīd vulgāri sakot – labākais ,ko es esmu jebkad klausījusies...
...un vispār man ir ļoti grūti saprast... atšķirt savas fantāzijas no realitātes ,lai neieliktos ar seju pa priekšu kādā bedrē ,kas man nemaz nepatīk. Bet visas domas tagad ir smuki sazipotas un noliktas vēlākam laikam... nedomāt ir viens ,bet otrs ir piespiest sevi nedomāt pavisam ,kas cits... vai domāt lēnāk... savaldīties ,kas nemaz nav raksturīgi man... un klusēt... es mācos klausīties , un pamazam atklāju ka man vairs nav ,ko teikt... sāku saprast ,ko nozīmē tas teiciens par to ,ka klusēšana ir zelts... jo tad cilvēks dod sev iespēju sadzirdēt pats sevi... un citus... un izrādās ,ka cilvēki ,kas tev agrāk likās gudri ir vienkārši pļāpas... bet citos tu atklāj to ko nemaz tur neesi gaidījusi ieraudzīt... |
|