| fake? |
May. 24th, 2003|08:05 pm |
pamodos plkst 5:55 ,kad nouname zvanija.
safotogrāfējām daudz labu bilžu... pats labākais bija pusuzceltā bērnu slimnīca uz maskavas ielas. Gribu tur atgriezties vēl un vēl varbūt pat pārcelties uz dzīvi... pēdējā laikā vairs nevilina sabiedrības fame & bliss un visi tie cilvēki ,kas uzskata ,ka ir absolūtie stāri bet actually pamatīgi sūkā... Varbūt tāda pasaule ir tad ,kad cilvēks ir iemīlējies... vismaz man ir- pussapnis ,pusnomoda ,stāvot uz 9 stāvu jaunbūves jumta un skatoties pāri maskačkai ,tur kur daugava sākas miglas vālos un vel neizgaisušjā tumsā ,kad līst... varbūt tāda ir pasaule ,kad laimīga -stāvot pie malas un līkojoties lejā uz sašķaidītajiem ķieģeļiem ēkas pakājē... tanti ,kas čurina savu suni ,un domu par Viņu ,kas guļ siltā gultā starp savām mīlļietiņām ,pat to ko viņš sapņo ,kamēr aukstās lietus lāses svilina manu vel silto ādu atgādinot par to ,ko es vēlos...un es pat nezinu ,ko bet es MĪLU...And when i look up in the sky today ,i see you looking down on me and it brings up smile 2 my face...vaikautkā ,bet tas jau nav svarīgi.galugalā. Li viss iet rokurokā lai nāk naids un tas man atved līdzi mīlestību ,izmisuns cerību un sāpes baudu. Es esmu tik ļoti maz ,ka tu man liecies kā pasaules lielākais labirints,kaut tikai ar diviem pagriezieniem...un es nedodos tajā iekšā jo nevēlos atklāt tev ,ka es tevi esmu atklājusi. Es mīlu klausities ,kā tu šķetini vaļā pavedienus par sevi vienu pēc viena juzdamies drošs ,ka es esmu tālu ,stāstīdams savas atmiņas un jūtas...un es atļauju ,lai jau. Closer than you think...un man reizēm šķiet ,ka tikai man ir dota šī spēja ieraudzīt ceļu cauri katra cilvēka labirintam divos pagriezienos...un ieeja izrādās reizēm ir tieši turpat ,kur izeja.
Šķiet ,ka manī ir tāds miers ka es varētu lidot... Pāspriežu domu iestāties teologos un braukt uz Bolīviju mācīt svēdiensskolā. Vai kļūt par mūķeni ,kas būtu visai izdevīgi ,jo klosteris man ir pavisam netālu no mājām. |
|