| |
[Oct. 6th, 2008|09:36 pm] |
vīrietis izrādījās dārgākais no visiem līdz šim, ne emocionāli, bet materiāli gan
patiesību sakot, ar viņu pat neko nevar saprast, viņam uz vienas rokas uztetovēts "taisnīgums", uz otras "patiesība", tomēr lai nu kas, bet tie abi viņam piemīt vismazākajā mērā. par meliem es varētu stāstīt ilgi, ilgi, bet tam vairs nav nozīmes, jo manā redzeslokā vairs nav vīrieša. es domāju, pats vīrietis ir, tikai viņš vairs nav vīrietis. turklāt arī mani parāvis līdzi savā dzimumzaudēšanā. viņš pazaudēja vīrišķību manās acīs, es pazaudēju sievišķību savējās un, iespējams, arī viņa
un atkal vainīgs ir tas viens brīdis, pagrieziena punkts, kad viss sāk iet uz galu, t.i., kad vīrietis ļauj man izgāzt dusmas uz viņu, pazemot viņu, justies pārākai par viņu. manuprāt, tāda ir vīrišķība - prasme likt man saglabāt cieņu vienmēr. kad es varu atļauties par daudz, es to pavisam noteikti atļaujos, turklāt līdz galam. ja vienīgais veids, kā vīrietis jūtas spējīgs to pārtraukt, ir fiziskas iespaidošanas draudi, mans nicinājums tikai aug. vīrišķība neizpaužas kā fizisks pārākums, tam nav nozīmes. manā prātā viņš paliek kā bezdzimuma būtne, nē, viņš nav hermafrodītisks, viņš ir kā alans rikmens dogmā
domāju atsākt sevi citādi. |
|
|
