| |
[Jul. 30th, 2008|08:39 pm] |
visa dzīve paiet kaut kādā apātijā, nu nē, pat ne gluži tā, tas drīzāk ir kaut kāds go with the flow, dažreiz sāp un dažreiz ir preicīgi, bet tas viss ir tā starp citu un ātri aizmirstas, man vispār ir ļoti slikta atmiņa, ciktāl mēs runājam par jūtām, droši vien par to var apskaust sliktajos brīžos, bet patiesībā nekā laba tur nav
un es īsti nesaprotu, visus tos, kurus spēj uztraukt vai padarīt skumjus cosmic loneliness, nu, es domāju, ja tādi cilvēki patiešām pastāv un ja tā ir norma, tad taču man jau sen vajadzēja sajukt prātā no domas, ka nav dieva, kas par interesētos, kam būtu svarīgi mani labie darbi un sāpīgi sliktie, ka visā, kas pastāv nav neviena nemainīga vērotāja, kuram nav vienalga, ka pasaule ir radusies drīzāk kā nejaušība, nevis mīlestībā, ka es ne ar ko neesmu izredzētāka par pārējiem, ka manai dzīvei ir tikai tā jēga, ko pati piešķiru, ka es varu izbeigt to visu šobrīd pat un nekas man par to nebūs, ka patiesībā es esmu brīvāka, kā varbūt vispār gribētu būt. vai tiešām līdz ticībai nonāk tad, kad nespēj vai negrib pieņemt šādu pārliecību? vai ticība tātad ir bēgšana no vientulības?
es nesaprotu visas šīs lietas, es vienkārši nespēju aptvert |
|
|
